Klāt jau septembris, bērniem skolas laiks, bet mums, pieaugušajiem, darbs, kas rit savu gaitu, un varbūt arī mācības, kā tas ir arī man.
Klāt jau septembris, bērniem skolas laiks, bet mums, pieaugušajiem, darbs, kas rit savu gaitu, un varbūt arī mācības, kā tas ir arī man.
Mans dēls turpina mācības jau septītajā klasē, bet es dodos studēt. Tā kā abi mācāmies, esam lieliskā situācijā. Labi, ka vīrs atbalsta un dēls par mani priecājas un lepojas. Ceru, ka tā turpināsies, ja reiz iesāk, tad apstāties vairs nevar. Tas ir gluži kā adrenalīns, un ir vēlēšanās šo izjūtu baudīt, turpinot mācīties.
Šķiet, rudens šogad mūs pārsteidzis ļoti agri. Vēl nesen mēs saulē gozējāmies un katru dienu upē plunčājāmies. Bet daba ir neizprotama. Dažkārt gadalaiki gausi mainās, citreiz tie pārsteidz mūs nesagatavotus, ātri piezogas blakus.
Nekļūsim drūmi un padomāsim par burvību, ko šis gadalaiks var sniegt! Būs zeltains rudens un tikai pēc tam tas apnicīgais pelēkums, taču arī tas kavēsies īsu brīdi, jo visi steidz uz priekšu. Es sevi mēģinu iedvesmot ar labām domām. Man tas labi izdodas, jo katram gadalaikam ir savs skaistums, tas nekas, ka dienas ir lietainas un neomulīgas. Manī virmo neizskaidrojama dzirksts, vārdi meklē vietu dzejā, tādēļ jums, lasītāji, uzrakstīju šos vārdus:
“Un nebeidzas nekas, tikai turpinās,
met loku un atkal atgriežas,
tad lai iet viss savu gaitu,
daba un dzīve rit tik uz priekšu,
redzu rītu vēsu, dienā vēji, lietus un saule mij.
Ak, māte daba, cik tevī daudz spēka,
cik skaista un reizēm neganta tu nāc,
ļauj baudīt to, ko nesi mums šai laikā,
kamēr mēs dzīvojam.”
Ar cieņu – G. JONIKĀNE Vecsaules pagastā
