Baušķenieks pedagogs Sergejs Žuravļovs redakcijai iesniedzis plašu apcerējumu un pārdomas, ko raisījusi Otrā pasaules kara cīnītājiem veltītā piemiņas akmens pārvietošana no Korfa dārza uz Kritušo karavīru kapiem.
Baušķenieks pedagogs Sergejs Žuravļovs redakcijai iesniedzis plašu apcerējumu un pārdomas, ko raisījusi Otrā pasaules kara cīnītājiem veltītā piemiņas akmens pārvietošana no Korfa dārza uz Kritušo karavīru kapiem. Vēsture patiešām veidojas kā mozaīka, un skats uz notikumiem, to vērtējums demokrātiskā valstī var būt tik dažāds. (Publicējam saīsināti.)
Pieminekļi klusē
No jebkura kultūrvēsturnieka, kulturologa, arhitekta, mākslinieka viedokļa, piemiņas plāksnes, akmeņi, monumenti (skulptūra) tik un tā ir kultūras mantojums jeb nācijas kultūrkapitāls. Tāpat kā gleznas, grāmatas, mūzika. Iznīcināšana, arī demontāža un pārcelšana bez sabiedriskās apspriedes, filozofiskā, ētiskā ziņā ir vandalisms.
Vēlos ar vēsturiskiem faktiem parādīt skatījumu no citas pozīcijas, jo pieminekļi un piemiņas vietas klusē. Klusē Brāļu kapi Bauskā Mēmeles māmuļas senkrastā. Klusi šalc staltas priedes Vecsaules silā. Tur necilvēki nogalināja pat dažus mēnešus vecus bērnus. Bet Bauskā, Rātslaukumā, 1941. gadā sterilizēja dažus desmitus ebreju. Dažas dāmiņas cimdos pat aplaudēja. Par to man stāstīja ārsts, kuram lika veikt ebreju sterilizāciju (daudz vēlāk viņš strādāja par skolas dārznieku).
“Brūnās ideoloģijas” kodols
Vācu nacistu doktrīnā arī balti – latvieši un lietuvieši – bija tikai “untermenschen” jeb zemās attīstības stadijas ļautiņi, zemākā rase. Gebelsieši, tajā skaitā dr. Alfrēds Rozenbergs, kas bija dzimis Igaunijā (Livland), sludināja, ka šādi nepilnīgi cilvēki jāiznīcina, bet tie, kuri paliks dzīvi, jāpārvērš par “trešā Reiha” vergiem. Tas bija “brūnās ideoloģijas” kodols: rasisms un ksenofobija (starp citu, prūši, jātvingi, galindi, skalvi, vendi, ļoti daudzi čehi, poļi, kašubi un slovāki utt. bija iznīcināti un daļēji asimilēti daudz agrāk; arī ļitva kā cilts, palika tikai tautas nosaukums “lietuvieši”). Latviešiem pēc vācu ieroču galīgas uzvaras vajadzētu pārcelties “uz jaunām teritorijām aiz Urāliem”, t. i., uz Sibīriju. Tā domāja hitleriešu vadoņi.
Visi padomju karavīri, starp kuriem bijuši dažādu tautu pārstāvji (daudzi tikai 17 – 19 gadu veci), bija domājuši, sapņojuši par vienīgo cēlo mērķi – fašistiskā monstra sagrāvi un kara beigām. Un karoja viņi nebūt ne pret latviešiem (Latvijas teritorijā), bet pret hitleriešiem, kuru kara daļās bija arī austrieši, itālieši, ungāri, rumāņi un daudzi krievi, slāvu tautības karavīri – gan bijušie baltgvardi, emigranti, monarhisti, gan tā sauktie “vlasovieši” (karagūstekņi ar nodevēju ģenerāli Vlasovu priekšā, tā dēvētā Krievijas atbrīvošanas armija), gan SS leģionā iesauktie Latvijā dzīvojošie krievi. Bija arī citas vienības. Bet tik un tā visiem bija Vērmahta (vācu armijas) uniforma, vācu ieroči un “Ausvaisi” (personu apliecinoši dokumenti) ar vācu zīmogu un priekšnieka parakstu valsts valodā. Vāciski. Trīs bijušās Baltijas valstiņas un Baltkrieviju vācu okupācijas laikā sauca vienā vārdā – Ostland. Tā tagad ir kara vēsture.
Galamērķis bija Berlīne
Ir ciniski melot (kā dažos laikrakstos), ka Bauskā, Korfa dārza tuvumā, nebija karadarbības. Atklājot piemiņas zīmi, sirmgalvis pulkvežleitnants stāstīja mums, skolēniem, ka no strēlnieku bataljona, 270 – 280 kareivju, ierindā bija palikuši tikai kādi 20 – 25 cilvēki. Kaujas bija tik briesmīgas, ka Bausku no hitleriešiem atbrīvoja… divas reizes. Sākumā 1944. gada augustā. Tad sekoja vācu tanku pretuzbrukums, Hitlers deva ārprātīgu pavēli Rīgu un Kurzemi neatstāt. Vācu tanki nogrieza atpakaļceļu arī trim pulkiem, kuri izgāja pie Rīgas jūras līča pie Slokas. Otrā atbrīvošana bija plašajā visas frontes uzbrukumā 14. septembrī.
Kritušo karavīru mērķis nebūt nebija Bauska vai kāda cita mazpilsēta Baltijā, Prūsijā, Austrumeiropā (senlaikos tradicionāli okupēja visu zemi, prasīja izpirkuma naudu, meslu maksājumu, kontribūciju, aizveda vergus). Tā aiz bērza birzi neredzam. Galamērķis antihitleriskai koalīcijai bijis “brūnā zvēra ala” – Berlīne (šis lozungs bija lasāms arī uz daudziem tankiem, pat vārsmās: “.. i puķ odin – vperjod, tovarišč, na Berlin!” (‘ceļš ir viens – uz priekšu, biedri, uz Berlīni!’).
Ies uz Brāļu kapiem
Bauskā 14. septembrī un Rīgā 13. oktobrī ļoti daudzi īsti Latvijas patrioti, arī 130. Latviešu strēlnieku korpusa veterāni ies uz Brāļu kapiem ar ziediem. Un kā svinīgs zvērests skanēs vārdi: “Gods un slava karavīriem, kritušiem par Latvijas brīvību! Mūžīga slava tiem, kuri sagrāva nacismu Eiropā!”
Mums, latviešiem, LR pilsoņiem un visiem iedzīvotājiem, jāmācās no senākās civilizācijas, arī no Eiropas Savienības valstīm. Tā Parīzē ir Aleksandra I tilts (par godu Napoleona armijas uzvarētājam), Staļingradas laukums (par godu uzvarai pie Volgas), Borisa Vildes iela (par godu rīdziniekam, franču pretošanās kustības varonim) un daudz kas cits. Bet kā mēs izskatāmies uz šī kultūrvēsturiskā fona?
