Domubiedru grupas – bērnu vecāku – rīkotā akcija «Piezvani savam bērnam tagad!» no 23. jūlija līdz 5. augustam mudināja pieaugušos vairāk laika veltīt atvasēm.
Domubiedru grupas – bērnu vecāku – rīkotā akcija “Piezvani savam bērnam tagad!” no 23. jūlija līdz 5. augustam mudināja pieaugušos vairāk laika veltīt atvasēm.
Ar mammas veco
Drošība ir tikai viens aspekts, ko varētu uzlabot šī sociālā kampaņa. Tas ir pamudinājums padarīt sirsnīgākas vecāku un bērnu attiecības, pasargājot no briesmām, skumjām, vientulības un apjukuma.
Vēl pirms gadiem desmit mobilais tālrunis bija tāds kā bagātnieku “zīmēšanās” atribūts. Tagad kabatas telefons ir gandrīz vai katram pirmklasniekam, bet piektajā klasē – ikvienam bērnam. To novērojusi pamatskolas pedagoģe Inga Lāce, kurai pašai aug divi dēli: “Vecākais dēls Rihards pie telefona tika septītajā klasē, jaunākais Arturs – ceturtajā. Pirmie aparāti bija mūsu lietotie, nevis kādi jauni un šiki. Dzīvojam pilsētā, no mājām viegli sasniedzama skola un ārpusstundu nodarbības, tāpēc īpašas vajadzības pēc šāda tālruņa nebija. Tolaik, pirms četriem gadiem, tas vairāk bija spiediens no bērnu puses – citiem ir, mums arī gribas.”
Traucē stundas
Ingas dēls Rihards divus aparātus ir pazaudējis, Arturam pirmais tika nozagts. Izmantojot akcijas, mācību gada sākumā abi ir tikuši pie jauniem tālruņiem. Par priekšapmaksas kartēm maksā mamma vai tētis. “Kad atskan sauciens, ka kredīts ir beidzies, nogaidu līdz brīdim, kamēr uz numuru vēl var piezvanīt, tad pērku jaunu karti. Katrā ziņā dēliem nav noslēpums, cik naudas mēnesī viņi norunā. Esmu pārliecinājusies, ka šāds tālrunis bērnam nav greznība. Tas ir bijis noderīgs puikām, aizkavējoties atceļā no ekskursijas, teātra izrādes, vēlāk atgriežoties no treniņa, diskotēkas. Esmu priecīga, ka varu sazināties ar dēliem, kad viņi ciemojas pie vecvecākiem Kurzemē,” atzīst Inga.
Mācību iestādē ar mobilo tālruņu lietotājiem gan nākoties strīdēties. Saņemot zvanu, skolēns labākajā gadījumā pieceļas un atstāj klasi, sliktākajā sāk sarunu turpat solā. Abējādi tas traucē darbu stundā. Nereti audzēkņi tālrunī klausās mūziku, radio. Atņemt telefonu skolēnam pedagogs nedrīkst, jo tas taču katra paša īpašums, spriež skolotāja Inga.
Telefons drošībai
Stelpietei Mārītei Grantiņai-Podiņai mobilais telefons ir kopš 1998. gada. Apmēram ap to laiku cits pēc cita tālruni ieguvuši arī trīs vecākie bērni. Jaunākajam dēlam ir seši gadiņi, un viņa telefons, atdāvināts tēta lietotais, pēc tam, kad pazaudēts un atrasts uz lielceļa, tagad lielākoties glabājas mājās uz plauktiņa.
Mamma stāsta, ka tālrunis bērnam dots galvenokārt drošības dēļ: “Lai es vai tētis varam piezvanīt viņam, uzzināt, kur ir, un atgādināt, ka laiks uz mājām. Lai dēls var sazināties ar mums, ja gadījumā kas notiek. Laukos bērniem nākas mērot tālāku ceļu uz skolu, mājām. Kāds uzaicinās, un bērns iekāps svešā mašīnā palēkdamies, bet kas tad var notikt, lasām laikrakstos. Nepatīkami, bet ir jāmāca neuzticēties svešiem, nerunāt ar viņiem, un, ja nu kāds uzmācas, jācenšas piezvanīt uz mājām. Tad telefons noder.”
Valsts policijas statistika liecina, ka 2007. gada pirmajos mēnešos vien Latvijā bezvēsts pazuduši un joprojām tiek meklēti gandrīz 40 bērnu. 2006. gadā meklēšanā bija izsludināti 100 bērnu, kas bija jaunāki par 16 gadiem.
Traģiskie notikumi, kā, piemēram, ar pusaudzi Justīni Inčukalnā, nule septembrī ar Diānu Dobelē un citi, pierāda, ka Latvijas ģimenēs trūkst izpratnes par bērnu drošības aspektiem, pienācīgas atbildības par saviem ģimenes locekļiem, sabiedrība pavirši un vienaldzīgi izturas pret līdzcilvēkiem. Tā secinājuši akcijas “Piezvani savam bērnam tagad!” rīkotāji.
