Bauskas slimnīcai veltīts darba mūžs

Baušķeniecei Dainuvītei Bergmanei – 80 gadu jubileja

Dainuvīte piedzimusi Vecsaules pagastā, vecāki laulājušies Vecsaules baznīcā. Te arī pavadīti bērnības sākuma gadi. Dainuvīte bijusi vienīgais bērns ģimenē, vēlāk piedzima divi pusbrāļi.

No sanitāres līdz virsmāsai
No mazotnes īpaši nav prātā palikušas rotaļas un spēles, pa brīdim gan rokās ņemtas lelles. Bijuši labi kaimiņi, kam Dainuvīte skrējusi rādīt jaunu kleitu. Tie arī bijuši prieka mirkļi. Dienas vairāk vadītas darbā, ravējot dārzu ar brālēniem kopā, vai lietus līst, vai lai kādi laikap-stākļi, vajadzējis arī ganīt govis, tās arī slaukusi, izdevies pievārēt piecas, palīdzot mammai darbā. Ar izkapti pļāvusi lēcas. Grūtie lauku dzīves pienākumi mazajā, smalkajā meitenē veidojuši apņemšanos – negribu lauku darbus!

Skolas durvis vērtas Griķu pamatskolā, kur pabeigtas tā laika septiņas klases. Tolaik skolā nebija siltu pusdienu, ņēma līdzi pienu pudelē un maizītes. Astoņu gadu vecumā kopā ar mammu, tēvs bija miris, Dainuvīte pārcēlās uz Bausku pie tēva māsas. Izglītība turpināta Bauskas vakarskolā. Tēva māsīca Vizma Kapele, kas strādājusi Bauskas slimnīcā par operācijas māsu, un Emīlija Pīle, slimnīcas vecākā māsa un operācijas māsa, 1962. gadā atvilinājušas uz slimnīcu strādāt par sanitāri.

Toreiz ķirurģijas nodaļu vadījis dakteris Markuss Ozols. Izskanējusi doma, ka Dainuvītei ar laiku būs jāiet Vizmas vietā. Bauskā tolaik bija Sarkanā Krusta Māsu skola, kurā jauniete izglītojusies 3,5 gadus, pabeidzot 1966. gadā. No šī gada sākusi strādāt poliklīnikā, ķirurģijas kabinetā, par māsu, savukārt 1971. gadā jau bijusi virsmāsa Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļā. «Nepārtraukti vajadzēja mācīties, bija jāiegūst pirmā virsmāsu kategorija Rīgā, 1980. gados tiku Māsu padomē,» stāsta mediķe.

Arī tolaik taupīti resursi, un 1995. gadā, braucot «ātrajiem» ar dzemdētāju līdzi uz sapulci Māsu padomē Rīgā, auto tika avārijā, vissmagāk cieta Dainuvīte. Nedēļa pavadīta reanimācijas nodaļā. «Ar Dieva palīgu izārstējos, cilvēki no Bauskas ziedoja asinis,» ar pateicību atminas kundze.

Ikdiena baltā halātā un cepurē
«Tagad māsas vairs nav tās, toreiz bija baltā halātā, bija cepurīte, uzreiz varēji atšķirt, ka māsa. Turpretī pašlaik medmāsām ir, piemēram, rozā «augša», «apakša» zila vai dzeltena, nav cepurītes. Tolaik nedrīkstēja nekādus auskarus, karekļus uz kakla, nagi nevarēja būt gari un krāsoti. Arī attieksmē pret darbu redzu atšķirību – tolaik uzlika sistēmu un skatījās, kā darbojas, pašlaik redzēts, ka māsa veras pa logu. Tomēr jābūt lielākai atbildībai. Arī skaļa mediķu sasaukšanās koridorā tolaik nebija iedomājama, jo slimnieki taču guļ, atpūšas,» salīdzina ilggadējā Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļas virsmāsa, kam šī ir bijusi vienīgā darbavieta, kurā aizvadīti 52 gadi. Darba gaitas pabeigtas vien 2015. gadā, jo trūka māsu, strādājusi endoskopijas un uroloģijas kabinetā. Darba gados nācies būt arī pieredzes apmaiņā Dānijā un Zviedrijā.

Arī 70. – 80. gados medmāsu nav bijis pietiekami, ieradušās arī no Daugavpils un pat Baltkrievijas. Viņas pratušas tikai krieviski. Pirmā māsas alga bijusi 23 rubļi, par to nopirkusi ādas kurpes un pulksteni, tolaik vēl dzīvojusi pie mammas. Kāpēc pašlaik trūkst medmāsu? «Māsu apmācība nav pareiza. Manuprāt, vairāk vērības būtu jāpievērš arī ētikai, kā uzvesties, kā satikt ar citiem. Apģērbs vispār netiek ņemts vērā. Nereti māsas izmācās un aizbrauc uz ārzemēm vai aiziet citur strādāt. Operācijas dažkārt nenotiek, jo trūkst māsu,» vērtē Dainuvīte.

Kad slimnīcu reorganizēja, par virsmāsu sāka strādāt Iveta Kārkliņa. «Savukārt mēs, tā laika māsas Skaidrīte Laizāne, Astrīda Kristapa, Vija Maizīte, Rita Bužeriņa, Regīna Muižzemniece un es, uzturam sakarus un regulāri tiekamies. Viņu vidū esmu jaunākā. Cita citu «dakterējam». Un patiesi trīs gadus man nav bijis vajadzības iet pie ārsta, lai arī pēc avārijas sāp mugura. Dzeru tējas, pēc iespējas lietoju dabiskas zāles, piemēram, tā saukto zirgu smēri.»