Rajona laikraksta «Bauskas Dzīve» šīgada 10. septembra numurā bija publicēts S. Žuravļova raksts – it kā patiesība par 1944. gada kaujām, kas risinājās pie Bauskas no 28. jūlija līdz 14. septembrim.
Rajona laikraksta “Bauskas Dzīve” šīgada 10. septembra numurā bija publicēts S. Žuravļova raksts – it kā patiesība par 1944. gada kaujām, kas risinājās pie Bauskas no 28. jūlija līdz 14. septembrim. Manuprāt, S. Žuravļovs apzināti sagroza vēsturiskus faktus. Klaja nepatiesība ir arī par notikušām zvērībām pret Bauskas ebrejiem 1941. gadā.
Ebreju kastrēšana Bauskā, par ko vēsturnieks A. Urtāns raksta šīgada 24. septembra “Bauskas Dzīves” numurā, atbilst patiesībai. Ar Bauskas ebreju Toiku bieži tikos, kad viņš strādāja Rīgā, Vidzemes tirgū, par gaļas izcirtēju. Pārrunājām par hitleriešu zvērībām. Visvairāk Toika pārdzīvoja PSRS okupāciju Latvijā un holokaustu pret Latvijas tautām. Toika arī stāstīja, ka Rīgas čekā viņam vairākkārt jautāts, kāpēc tad viņš esot palicis dzīvs, kā varējis izbēgt, vai tikai neesot sadarbojies ar fašistiem.
Tagad par kaujām pie Bauskas. Cīņās piedalījos no pirmās līdz pēdējai dienai. Jau pirmajās četrās dienās Bauskas brīvprātīgo bataljons atsita trīs “atbrīvotāju” uzbrukumus, kuros uzbrucēji zaudēja vairākus desmitus kaujinieku. Mūsu zaudējumi bija viens lietuviešu kapteinis, kuru apglabājām Jumpravmuižas parkā. 29. jūlijā šis kapteinis ar 18 lietuviešu karavīriem no Biržiem pievienojās mūsu bataljonam. No 3. augusta bataljons piedalījās tieši Bauskas pilsētas aizstāvēšanas kaujā, atrodoties pirmajās līnijās gan pretim Ķirbaksalai, gan aerodromā pretī Ķīķerkalnam, kur tika atsisti vairāki vietēja rakstura uzbrukumi. Pirmo varonību sarkanie parādīja augusta sākumā, kad Staļina maitasērgļi bombardēja Bauskas vecpilsētu, to nodedzinot. Pilsētā nebija neviena karavīra, arī neviena civilā iedzīvotāja. Baušķenieki bija aizbēguši no “atbrīvotājiem”, jo par zvērībām, kas bija notikušas viņu ieņemtajos rajonos, jau bija dzirdēts.
Pirmā “atbrīvošana”, kuru min S. Žuravļovs, notika augusta beigās. Tā tika likvidēta ar prettriecienu četru stundu laikā, piedaloties tikai ap 30 Bauskas brīvprātīgo bataljona vīru un 15 vācu Silēzijas pulka karavīru ar vienu vienīgu triecienlielgabalu. Šo kauju ar kaunu zaudēja sarkanie ģenerāļi, bija vairāki simti kritušo, vairākus simtus saņēma gūstā, ieguva lielu daudzumu trofeju, kas nonāca Bauskas aizstāvju rokās. Gūstekņi visi liecināja, ka viņi ir no soda bataljoniem. Mēs, Bauskas aizstāvji, nesapratām, kur padomju Krievija ņem tik daudz noziedznieku, jo bija dzirdēts, ka šo bataljonu sarkanajā armijā sniedzas pāri tūkstotim.
Otrais un pēdējais uzbrukums notika 14. septembrī, kad tika okupēta Bauska un bija sācies okupantu ģenerāluzbrukums. Bauskas aizstāvji kauju zaudēja, jo desmitkārtīgam pārspēkam pretoties ir fiziski neiespējami. Galvenais, ka kaujās neredzēju nevienu vācu tanku, kā to apgalvo Žuravļovs, it kā trīs vācu “tīģeri” stāvējuši pie Rigasta dzirnavām, bet bez degvielas. Šādas tehnikas pie Bauskas nebija.
Bauska un rajons tika okupēti 14. septembrī. Sarkanie varoņi varēja nesodīti laupīt un pastrādāt noziedzības, kas vispār nav aprakstāmas. Ievainots no amerikāņu zonas atgriezos 1946. gada septembra beigās un biju liecinieks, ka to, ko vācieši nebija pastrādājuši visā kara laikā, sarkanie okupanti uzvarētāji bija izdarījuši jau līdz 1945. gada beigām. Bauskas rajona jaunieši, derīgi un nederīgi kara dienestam, tikuši mobilizēti un neapmācīti dzīti ugunīs pret vācu izlases vienībām. Apmēram 80 procentu bija krituši gan Kurzemē, gan Austrumprūsijā. Viņu kapa vietas vēl šodien nav zināmas.
Vēl 1947. gadā tika aizturēti vairāki sarkanās armijas virsnieki, kā arī pēc okupācijas radītie “istrebiķeļi” par laupīšanu un dažādām vardarbībām visā Latvijā. Lai cilvēks ar zinātniskiem grādiem S. Žuravļovs neizplatītu publiskā telpā, manuprāt, nepatiesību, viņam jāpaskatās arhīvos, tur viņš atradīs liecības par noziegumiem, ko izdarījusi sarkanā armija pēc Latvijas okupācijas.
