Savā dzimšanas dienā – 22. septembrī – baušķeniece Zanda Rotberga pilsētas Tautas namā atklāja fotogrāfiju pirmo personālizstādi. Darbi ir niansēti, poētiski un sievišķīgi.
Savā dzimšanas dienā – 22. septembrī – baušķeniece Zanda Rotberga pilsētas Tautas namā atklāja fotogrāfiju pirmo personālizstādi. Darbi ir niansēti, poētiski un sievišķīgi. Zanda fiksējusi mirkļus, saglabājot dabas suverēno dzīvi un klusumu. Viņa ir ļoti jūtīga vērotāja.
Mans gids jūsu izstādē bija fotogrāfs Laimonis Šulcs. Viņš arī ieteica ar jums iepazīties un parunāties. Manu uzmanību saistīja atziņa: “Zanda pašlaik atrodas intensīvu garīgo meklējumu periodā, viņa tiecas pēc dziļuma un jaunām atskārsmēm.” Vai kolēģa novērojumi atbilst patiesībai?
– Viņam ir taisnība. Manā dzīvē ir sācies jauns posms, bet es nemēdzu atskatīties pagātnē, jo viss, kas notiek pašlaik, ir uz labu. Tāda vienmēr ir bijusi mana pārliecība. Nesen mainīju darbu, Bauskas 1. vidusskolā strādāju par lietvedi. Tuvojas noslēgumam studijas Lauksaimniecības universitātes mājturības un vizuālās mākslas specialitātē. Rakstu bakalaura darbu par tematu “Indigo bērni”. Divas reizes mēnesī apmeklēju sagatavošanas kursus Latvijas Universitātē, jo pēc tam esmu nolēmusi studēt jurisprudenci. Līdztekus apgūstu ezoteriskās zinības. Lai nezustu stabilitāte un līdzsvars, ar nodomu izvēlējos “piezemētu” ikdienas nodarbi – lietvedību. Tur valda stingra, noteikta sistēma, kurā nav vietas gaisīgumam un improvizācijām, bet man patīk.
Nudien nevarēšu izvairīties no klišejiska jautājuma – kā to visu pagūstat? Atrasties tik intensīvā pienākumu, atbildības un informācijas plūsmā taču nav viegli. Mani izbrīna jūsu maksimālisms jaunu zināšanu apgūšanā.
– Manas dzīves saturs ir bērni. Laura Rasa mācās 5. klasē, bet Inga Ieva ir trešklasniece. Abas apmeklē arī pilsētas Mākslas skolu. Es gribu savām meitām sniegt visu iespējamo, lai viņas veidotos par personībām ar sakārtotu vērtību sistēmu, pozitīvu attieksmi pret pasauli un radošu pieeju. Dzīvoju tāpēc, lai varētu garīgi attīstīties. Piederu cilvēku kategorijai, kuriem izglītošanās visa mūža garumā ir augstākais piepildījums. Man ir dažādas pieredzes. Esmu strādājusi par audzinātāju bērnudārzā, vadījusi individuālo uzņēmumu ar specializāciju vēsturisku tērpu šūšanā. Pirms komercdarbības sākšanas mācījos šūšanas un rokdarbu skolā “Burda Rīga” un biznesa kursos. Tas bija posms, kad gribējās strādāt vienatnē, bet tagad tā nav. Veiksmīga sadarbība izveidojās ar Tukuma pilsētas muzeju, kas regulāri pasūtīja vēsturiskos kostīmus. Starplaikos citiem klientiem šuvu arī ikdienas tērpus. Nevaru apgalvot, ka nekad vairs to nedarīšu, bet pašlaik manas intereses ir mainījušās.
Mūsdienās fotografē gandrīz visi. Aizvien grūtāk kļūst noteikt robežu starp sadzīvisku momentuzņēmumu un pretenziju uz “lielo” mākslu, jo daudzi ir iemanījušies virtuozi apstrādāt kadrus datorgrafikas programmās. Tomēr es uzskatu, ka nelīdzēs nekādas tehnoloģijas, ja fotogrāfs nebūs apveltīts ar “iekšējo redzi”. Man šķiet, ka jums tāda piemīt.
– Es fotografēju kopš bērnības, bet nopietni sāku aizrauties pirmajos studiju gados Lauksaimniecības universitātē, kad nolēmu izstrādāt kursa darbu “Faktūras”. Gāju uz mežu, pētīju kokus pie savām lauku mājām. Man bija ļoti interesanti, arī kursa darbs tika augstu novērtēts. Faktūras, gaismēnu spēles, perspektīva ir mani interešu objekti. Vislabāk patīk tuvplāni, kad izdodas piekļūt dabas klusajai, it kā neredzamajai dzīvei.
Personālizstādei atlasīju kadrus kopā ar savu konsultantu, fotogrāfu Gunti Šlosbergu. Kad kolekcija bija gatava, pārsteigta secināju, ka personālizstāde ir mana biogrāfija attēlos. Man pieder pavisam vienkāršs fotoaparāts. Visu nobildēto ierakstu diskā un veidoju digitālo arhīvu, kas periodiski tiek revidēts. Fotografēju tikai tad, kad ļoti gribas. Ar to mans vaļasprieks atšķiras no studijām un citām intelektuālām nodarbībām, kurās ir svarīgs sistemātiskums. Es uzticos dabas likumiem – tos var dēvēt arī par Kosmosa likumiem, kas apstiprina visu radību un lietu ciešo savstarpējo saistību un mijiedarbību.
Jūsu fotogrāfijās ir ūdeņi, saullēkti, saulrieti, gaismas spēles koku lapotnēs. Viss ir mirkļa iespaids – impresija. Es domāju, ka ir svarīgi ne vien ieraudzīt, bet arī neiztraucēt dabas harmoniju. Kā šo spēju jums ir izdevies izkopt?
– Bērnībā biju īsta “meža meita”, kas varēja stundām staigāt pa saviem laukiem, vērot ūdeņus, atspulgus. Tagad to sauc par meditāciju. Mūsu ģimenes māja atrodas Mēmeles krastā iepretim Bauskas pilskalna estrādei. Savulaik tā piederēja Bauskas 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Veltai Zariņai – manas vecmāmiņas māsai. Vieta ir ļoti gleznaina.
Skolas laikā es un meitas īrējam istabiņu Bauskā, jo bērniem nostaigāt ik dienu vairākus kilometrus tumšajā gadalaikā nav vienkārši. Mans vīrs strādā Vācijā. Viņš atbrauc pieskatīt meitenes, kad augstskolā man notiek eksāmenu sesijas. Palīdz arī mana mamma – pensionēta bērnudārza audzinātāja Aija Karosa. Dažreiz viņu mudinu mācīties un apgūt jaunas prasmes, bet mamma atbild, ka jūtoties nogurusi. Katrs cilvēks ir individuāls, un katram ir savas prioritātes. Esmu iemācījusies sadalīt dienu pa minūtēm, lai varētu pagūt visu un nepakļauties stresam.
