Dievkalpojumos, procesijās un citās baznīcas ceremonijās tiek izmantoti liturģiskie priekšmeti.
Dievkalpojumos, procesijās un citās baznīcas ceremonijās tiek izmantoti liturģiskie priekšmeti. To funkcijas un nosaukumus zina garīdznieki, baznīcas kalpotāji un vēsturnieki. Citiem ir tikai aptuvena nojausma par kristīgo konfesiju liturģiskajiem piederumiem.
Krusta zīme un biķeris
Skaistkalnes paulīniešu ordeņa tēvs Jānis “Bauskas Dzīvei” demonstrēja Skaistkalnes katoļu baznīcas lietu kolekciju un skaidroja katra priekšmeta nozīmi. Katrā dievkalpojumā galvenā ir krusta zīme, ko novieto uz altāra. Tas var būt parasts krusts vai arī krucifikss ar Jēzus attēlu. Ļoti svarīgs priekšmets ir biķeris. To sāka izmantot jau agrīnajos viduslaikos 8. – 9. gadsimtā Svētās Mises laikā.
Senatnē uzskatīja, ka biķerim ir jābūt izgatavotam no zelta vai sudraba, bet mūsdienās šis noteikums ir mainījies. Der jebkura metāla trauks, vienīgi tā iekšpusei un ārpusei noteikti jābūt apsudrabotai vai apzeltītai. Skaistkalnes katoļu baznīcai savulaik piederēja ļoti vērtīga senu sudraba trauku kolekcija, bet nezināmi ļaundari to nolaupīja. Tagad ceremonijā izmanto vienkāršus, mūsdienās ražotus metāla traukus, kas atbilst baznīcas noteiktajiem kanoniem.
Tekstiliju komplekts
Liturģisko piederumu formu, apdari un pielietojuma veidu nosaka vēsturiski izveidojusies stingra sistēma, kas nepieļauj improvizācijas. Komplektā ar biķeri ir patēna – metāla trauciņš, kurā glabājas hostija. Svētās Mises laikā priesteris to pārvērš par simbolisko Jēzus miesu. Tikai tad, kad hostija ir pārvērsta, to drīkst saukt par dievmaizi vai Svēto Komūniju, uzsver tēvs Jānis.
Liturģisko piederumu klāstā ir arī tekstilijas. Nelielu, baltu drāniņu, uz kuras garīdznieks Svētās Mises laikā novieto biķeri, sauc par korporāli. Nekādam citam nolūkam to izmantot nedrīkst. Arī biķeris tiek pārsegts ar drānu – purifikatoru –, kam virsū uzliek pallu – nelielu plāksnīti, kas apvilkta ar izšūtu audumu. Bet tas vēl nav viss, jo visbeidzot jau esošajiem biķera pārsegiem uzklāj vēl vienu drānu. Pēc Svētās Mises priesteris ar purifikatoru rūpīgi izslauka trauka iekšpusi, apliecinot cieņu pret Jēzu.
Metāla priekšmets, kas atgādina stilizētu sauli ar krusta zīmi augšpusē, ir monstrance – pārvērstās hostijas simbols. Dievkalpojuma laikā priekšmets tiek novietots uz altāra. Raudzīties uz to nozīmē skatīties uz Jēzu. Turot labajā rokā paceltu monstranci, priesteris pārmet krustu, dodot Dieva svētību.
Nelieli kristību trauciņi
Kristību obligātie piederumi ir svētīts ūdens, svētīta eļļa, ko uzglabā mazā cilindrā, trauciņš, kurā ielej svētīto ūdeni, un sudraba šķīvītis. Tēvs Jānis kristībās izmanto nelielu, no Dienvidu jūrām atvestu gliemežnīcu, bet var lietot arī citas formas vai materiāla trauku. Pompozas, sudrabā kaltas kristāmbļodas, ko izmantoja 17. – 19. gadsimtā, tagad ir muzeju kolekciju, nevis baznīcu ikdienas priekšmeti.
Dievkalpojumu svarīgi piederumi ir dažāda izmēra metāla cilindri ar caurumiņiem galā. Tie ir aspesoriji – trauciņi ar svētīto ūdeni –, ko garīdznieki izmanto ne vien liturģijā, bet arī iesvētot mājas, automašīnas, kapu vietas. Līdzīgam nolūkam kalpo arī slotiņa, ar ko, iemērcot svētītajā ūdenī, dievkalpojuma sākumā priesteris svēta baznīcēnus.
Labo darbu simbols
Liturģisko priekšmetu kolekcijā noteikti ir jābūt vīraka traukiem. Tēvs Jānis skaidro, ka kvēpekļiem var būt dažāda forma un izmērs. Parasti tas ir senatnīgai lampai līdzīgs priekšmets, kurā ievieto mazu biķerīti ar speciālām oglēm, aizdedzina un uzber vīraku. Tā sastāvā galvenokārt ir sakaltētas smaržzāles un koku sveķi. Vīraku garīdznieki parasti iegādājas speciālās tirdzniecības vietās Polijā, bet to var gatavot arī paši. Baznīcā kvēpekļus lieto svētkos, lai parādītu, ka lūgšanas, līdzīgi smaržai, paceļas līdz debesīm. Vīraks simbolizē cilvēku labos darbus. Protestantu draudzēs šī metode nav populāra, toties pareizticīgo liturģijā ir ļoti izvērsta vīraka kvēpināšanas kultūra.
