Kas nolemts, tas arī būs, kaut Latvija pīšļos grūs. Tas nav pat zīlniekiem dibināms – viss Kalvītim sejā izlasāms.
Kas nolemts, tas arī būs, kaut Latvija pīšļos grūs. Tas nav pat zīlniekiem dibināms – viss Kalvītim sejā izlasāms. Mums atliek vien pukoties – ak! un vai!, nav citu grožu šai valdībai! Beidzot šim rēgam ir pielikts punkts, no tautas balss dreb valdībai jumts.
Otrdien tautai tika teātris atspēlēts, mākoņu vai jūras malas režisēts. Rīta agrumā kļuva zināms, ka “tēvzemiešu” Cilinskis nemaz nav projām raidāms. Kalvītis jūtoties piekusis, viņam vajadzīgs ekonomikas ministrs. Lai atlikto piedāvājumu nesāktu nepareizi tulkot, Kalvītis rada iemeslu Eiropas naudas regulētāju Broku atbrīvot, lai budžeta naudu taupītu un pats no tās savu labumu baudītu. Kur nauda plūst, tur tikums lūst.
Ļaunas mēles pa kaktiem melš, kā viltīgi izplānots ceļš, lai “tēvzemiešu” septiņas balsis Saeimā neizjauktu Loskutova “pēdējo valsi”. Pēc dienas, Kalvīša “gājienu” izsvēris, Cilinskis izrādīto godu atteicis, jo politiskā situācija liedzot viņam pakļauties notikumu tecējumam.
Ministru kabineta sēdē katrs ar savu taisnību nāk un Loskutovam tiesu sāk. Valdības ministri un Kalvītis, viņiem pretī viens prokurors Maizītis. Balsojums izdevās gandrīz tīrs, taču gadījās kāds vīrs, kas šajā teātrī vairs nespēlēja nekādu lomu, jo Broks jau kārtoja ceļasomu. Tāpēc no balsošanas atturējās, lai vēsturē paliktu nesasmērējies.
Tai pašā dienā Universitātes galvenajā aulā bij” notikums, kas politiķiem koda kaulā. Tur runu kaismīgu sacīja ASV vēstniece Ketrīna Beilija. Viņa aicināja sabiedrību saņemt dūšu un cirst Šķēles–Kalvīša saites pušu. Latvijas nākotnei draudot briesmas, varbūt atkal tautai jāskandē dziesmas, aicinot valdību šo reizi mainīt taku, kas vedusi greizi. Eksperts Lejiņu Atis visu sen jau sapratis: Andris Šķēle ir diktators, Kalvītis – viņa izpilddirektors. Mākoņos lēš, kas būtu vēl nīcināms, lai uzzinātais kļūtu nezināms. Bet Kalvītim smīns un vārdiski balsti – blēņas, mēs taču dzīvojam tiesiskā valstī!
Valsts prezidents ir visās norisēs iekšā un šo to pasaka premjeram priekšā, un arī brīdina stabilitātes Kalvīti, ka Cilinska atteikums – kritisks signāls valdībai. Vērtējot vēstnieces Ketrīnas Beilijas sacīto, prezidents neaizmirst novērtēt arī to: lietas jāsauc īstajos vārdos, nevis jākrauj vēstures zārdos, kā arī sacīja paldies draugam no tālā Rietumu gala par kritisku skatu no malas. Par Loskutovu: sodam jābūt samērotam, nevis antipātijām piemērotam.
Ekspolitiķis Jurkāns Jānis paredz nākotni drūmu, “zilo liesmu” kodīgos dūmus. Pašreizējā valdība pati savā ceļā salikusi tik daudz mīnu, teic Jurkāns ar sarkasma smīnu, ka tai drīzi gaidāms gals, pat vēl nebūšot iestājies sals. Un pirmā mīna, uz ko uzrausies, būs Loskutovs, kurš tik viegli gan nepadosies. Uz to Kalvītis nīgri atbildētu: nu ko jūs, ziņa par valdības galu ir stipri pārspīlēta.
Paies vēl tikai dienas trīs – neviens nezina, kādu kūleni kurš apmetīs. Pēc piecu tūkstošu piketa pie Saeimas nama mīnu gan neviens nepamana, bet apjausma nāk pār gudrāko galvām, uz “kafiju” Kalvīt”s sauc tos, nevis pēc balvām. Īstena spēkavīra stilā viņš ministrus kā akmeņus cilā. Te likvidē Broku ar visu sekretariātu, te atkal atstāj vietā, lai “tēvzemiešus” pārāk nekaitinātu. Tik Loskutova lietā palikšot ciets kā bezdomu cirvja piets, jo fakts paliek fakts – korupcijā par dziļu rakts.
Nav dienas bez pārsteiguma, to netraucē pat Lisabona. No partijas rindām un amata Štokenbergs atstādināts, no ārlietām atsakās Atis Pabriks pats. Šī valdība ir sevi izsmēlusi, teic ārlietu ministrs skaudri, un nākamās dienās un nedēļās laikam gan neies jautri. Viss plūst un mainās kā drāmas ainās, nav vērts ar minējumu steigties, ar ko, kad un kā tas beigsies.
