Viena no Misas kultūras nama pazīstamākajām sejām ir Jorkšīras terjera kucīte Fidžeralda.
Viena no Misas kultūras nama pazīstamākajām sejām ir Jorkšīras terjera kucīte Fidžeralda.
Skaistais vārds izvēlēts par godu dziedātājai Ellai Fidžeraldai. Saimniece Sandra un viņas meita Vanda suņuku sauc par Fidžuku un Fidži. Nezin kāpēc daži domā, ka tas ir puika.
Īstā dzīve – ārā
Lai arī cik jauki būtu mājās, īstā dzīve ir ārā. Pirms iziešanas no nama sunītis tiek ķemmēts. Tiklīdz saimnieces pasaka “Ejam ārā!”, Fidži uzlec uz ķeblīša un gaida ķemmētāju. Pēc tam gan nevar nociesties ne sekundi.
Ja dzīvokļa iemītnieces kaut kur dodas, suņuks tiek ņemts līdzi. Atstāšana mājās tiek uztverta kā lielākais sods. Tas, kurš ierodas pirmais, tiek uzlūkots par atbrīvotāju un mīļāko cilvēku.
Suņu mode
Kucīte saprot, kad viņai glaimo, un ir ļoti apmierināta par mīļiem vārdiem. Fidžeraldai mierīgi var griezt nagus un spalvu, jo kustonītei patīk, ka pēc tam liela: “Fidži, kāda tev skaista frizūra un smuki nagi!” Frizūras ir dažādas – divas vai viena ļipa, arī nelielas bizītes.
Ja Fidži atstāj kultūras nama vadītājas kabinetā, atslēgu var neizmantot, naudas maki ir drošā uzraudzībā – sunītis skaļi rej un ir gatavs arī kost. Ja nāk kāds savējais, kabinetā sēdošajiem jau labu laiku tas ir zināms, jo kucīte smilkst, gaidot labu paziņu.
Reiz Sandra, slaukot telpu, sadzirdēja, ka Fidži mazajā kultūras nama zālē ārdās. Izrādās, janvāra aukstajā laikā neliela bērnu kompānija bija nolēmusi padzīvoties kultūras namā. Fidži nelegālos iemītniekus veikli atklāja.
Ja tiek baudīta maltīte, Fidži ēdējam veltam tā saukto 33. skatienu – ļoti žēlabainu un izmisīgu. Našķi gan parasti atspēlējas, sunītim pēc tam jākasās.
Galvenā – ballīte
Fidžeraldai ļoti patīk braukt mašīnā. Kustonīte parasti sēž uz priekšējā sēdekļa un ar ķepām balstās uz paneļa. Viņu apmierina arī autobuss. Taču, kad tas pieturā apstājas, Fidži dusmojas: “Kāpēc mēs nebraucam tālāk?”
Sandra ar Fidži pavasarī un rudenī piedalījās mazo sunīšu tusiņā: “Portālā sarunājām tikšanos. Ieradās astoņi sunīši, bija ļoti patīkams pasākums. Tā nebija izstāde, bet gan suņu saimnieku sanākšana un mazo dzīvnieciņu izklaide. Pēc pasākuma Fidži vēl divas dienas staigāja bēdīga – trūka tusiņa draugu.”
***
Uzziņai
– Jorkšīras terjera izskats ir maldinošs – liels suns, kas iemiesojies mazā ķermenī.
– Tas paģēr daudz uzmanības, dzīvnieciņam nepieciešamas kustības.
– Drošsirdīgs, apņēmīgs, nenogurdināms un gudrs.
– Jorkšīras terjeru pirmsākumi rodami 19. gadsimtā, kad britu ogļrači devās optimālu četrkājaino palīgu meklējumos, lai pasargātu šahtas no pārliekas žurku invāzijas.
