Joprojām netrūkst cilvēku, kurus savos viltīgajos tīklos ievilina azartspēļu organizētāji. Cik mānīgi un viltīgi mūsdienās var būt dažādu laimes solītāju paņēmieni, varam pārliecināties ikviens.
Joprojām netrūkst cilvēku, kurus savos viltīgajos tīklos ievilina azartspēļu organizētāji. Cik mānīgi un viltīgi mūsdienās var būt dažādu laimes solītāju paņēmieni, varam pārliecināties ikviens.
Par atgadījumu no savas dzīves man pastāstīja kāds pensionārs. Sarunu viņš iesāka ar diezgan dusmīgu, vienlaikus arī nedaudz bezcerīgu lūgumu: “Nu pasakiet taču tai manai sievai, ka viņa neko tajā “Zelta drudzī” nevinnēs!” Izrādās, pensionētā kundzīte, kamēr vīrs pa dienu dodas uz darbu, vairākas reizes zvana uz televīzijas spēles “Zelta drudzis” numuru. Tādējādi viņa cer, ka raidījuma laikā, kas ēterā ir katru darbdienu, arī brīvdienā, viņas vārds būs laimīgo skaitā. Viens zvans uz televīziju maksā pusotru latu. Jo vairākas reizes būs piezvanīts, jo lielākas izredzes, ka laimestu mašīnā izkritīs kāds no zvanītājam piešķirtajiem kārtas numuriem. “Viņa pagājušajā mēnesī bija piezvanījusi 70 reižu, telefona rēķins pienāca par vairāk nekā simts latiem. No abu pensijām, manas darba algas sanāca, ko samaksāt. Abi pārrunājām notikušo, bet šomēnes dzirdu – viņa zvana atkal,” skumji konstatē vecais vīrs.
Grūti pateikt, kad gados cienījamā kundze aptvers, ka tādu laimes tīkotāju kā viņa ir daudzi tūkstoši, bet iespēja vinnēt ir vien dažiem. Azartspēļu izliktajos tīklos pensionāre, šķiet, iepinusies diezgan nopietni, laukā varēs tikt vien ar pašas gribasspēku, arī līdzcilvēku atbalstu.
Par gribasspēka lomu atkarību pārvarēšanā vēstī kāds cits gadījums. Jauns vīrietis atklājis sev, viņaprāt, interesantu izklaidi spēļu automātu zālēs. Vienu vakaru pārnācis mājās, viņš stāstīja, ka naudas maku izvilkuši no kabatas autobusā. Citu dienu sūrojās, ka esot blēžu apvārdots Centrāltirgū, tāpēc palicis bez naudas. Reiz tomēr ģimenei izdevies izzināt vīrieša gaitas, taču nedz sievas, nedz dēla lūgumi, pat piedraudēšana nav līdzējusi – spēļu automātu zālei vīrietis gājis garām arvien retāk. Līdz kādu vakaru, iznākot no kārtējās “zaudētavas”, vīrieti pamatīgi piekāva, viņš palika bez mantām, drēbēm, ceļa naudas uz Bausku. Ar policijas palīdzību izdevies sazināties ar mājiniekiem, nakti pavadīt aresta telpā ar dažādiem drūmiem tipiem.
“Nevar jau varbūt tā teikt, bet šī piekaušana un aplaupīšana vīram nāca par labu. Skumji, ka tikai tādā veidā viņam izdevās atvērt acis. Laikam no šīs sērgas vaļā var tikt, tikai sajūtot sāpes un pēc tam ar milzīgu gribasspēku cīnoties pretī kārdinājumam,” beidzot stāstu par savā ģimenē notiekošo, secināja sieva.
Man savukārt ir vēl kāds secinājums – Latvijā un Bauskā ir labvēlīga vide, lai varētu plaukt azartspēļu bizness. Varbūt valstī, vēstot par ekonomisko krīzi, vajadzētu domāt arī par grozījumiem likumdošanā, lai krīzē nenonāktu vēl vairāk cilvēku. Turcijā savulaik atļāva izvērsties azartspēļu biznesam. Pēc pāris gadiem, apjaušot šīs izklaides radīto postu, likumdevējiem pietika drosmes to aizliegt. Cik daudz skumju un traģisku piemēru nepieciešams mūsu valstī, lai varētu cerēt uz kādām pārmaiņām?
