Viens šķietami sīks notikums otrajā plānā atbīdīja pārejas periodu no Tautas partijas vadītās vienas valdības uz otru.
Viens šķietami sīks notikums otrajā plānā atbīdīja pārejas periodu no Tautas partijas (TP) vadītās vienas valdības uz otru. Franču dokumentālās filmas “Putina sistēma” izņemšana no LTV7 programmas Krievijas Valsts Domes vēlēšanu priekšvakarā, 1. decembrī, radīja sašutuma vētru – Latvijā atgriezusies cenzūra.
Minēto lenti parādīja 4. decembrī. Tajā gan nesaskatīju nekā tāda, kas varētu iespaidot Latvijas krievus par sliktu Putina partijai. Manuprāt, filma tikai celtu šovinistiski noskaņoto pašapziņu un lepnumu par Krieviju. Taču mūsu valsts latviskajā daļā izvērsies orkāns aizslaucīja LTV ģenerāldirektoru J. Holšteinu – viņš atkāpās no amata.
Tikai tas neviesa skaidrību, kurš kuram zvanījis (Krievijas vēstnieks Latvijā V. Kolužnijs, Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdis Ā. Kleckins, Ārlietu ministrijas ierēdnis vai vēl kāds cits), kurš pieņēmis lēmumu. Un kāpēc bija jāpinas melos, ka salūzusi kasete, bijušas šaubas par precizitāti filmas tulkojumā un nebūšanas ar parastam TV skatītājam nepazīstamo horizontālo taimkodu. Melu un svešvārdu tīmekļa attaisnojumam minēts, ka situācija bijusi sensitīva (pastiprināti jūtīga), kā viss, kas varētu skart pār mēru jūtīgo kaimiņu. Kaut arī Ā. Kleckins joprojām uzskata mūsdienu cenzūru par dažos gadījumos pieļaujamu, viņš no amata atkāpties negrasās, bet cer sabiedriskajā televīzijā ieviest kaut ko līdzīgu padomju laika “Globusam” ar pozitīvisma ievirzi.
Treknu svītru starp iepriekš minēto sensitīvo notikumu un jaunās valdības gaidām novilkt nevar. Tos vieno mūsdienu politikai un tās taisītājiem raksturīgie meli. Vienu dzird, otru runā, bet trešo dara.
Demisionējušās koalīcijas valdības ilgās sarunas ar opozīcijas partijām beigušās ar neko, un jaunajai valdībai dots tikai cits kārtas numurs – otrais. Kā ierasts, Tautas partija savu premjera kandidātu nosauca, vilcinādamās pēc valdības oficiālās demisijas 5. decembrī, atmetot vairākkārt par īpaši izcilu dēvēto O. Spurdziņu, finanšu ministru. Nākamais stabilitātes garants varētu būt bijušais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, bijušais A. Šķēles biroja vadītājs un Kuldīgas mērs Edgars Zalāns. Tātad savējais. “Jaunais laiks” to uzskata par mazpazīstamu, turklāt viņš neesot piedalījies sarunu maratonā, tāpēc miglā tīti kandidāta nodomi un prioritātes politikā un ekonomikā.
Eksprezidents G. Ulmanis uzskata, ka premjers nedrīkstētu būt no demisionējušās partijas. Savukārt “Nekā personīga” žurnālisti ir pārliecināti, ka TP ir savas intereses naftas un gāzes biznesā, kam priekšnoteikums jau radīts – 18. decembrī tikšot galīgajā variantā parakstīts robežlīgums ar Krieviju, šīs valsts ārlietu ministrs jau gandrīz ceļā uz Rīgu. Valsts prezidentam V. Zatleram būs vien jānosauc četru frakciju koalīcijas atbalstītais kandidāts, kas ir pretrunā ar sabiedrības pausto neuzticību “tiem pašiem”. Pret Saeimas matemātisko vairākumu bezspēcīgs ir ne vien prezidents, bet arī “lietussargu revolūcija”. Saeimas pašsaglabāšanās instinkts ir stiprāks par jebkuru loģiku vai godaprātu.
Premjers A. Kalvītis 6. decembrī ar sava darba vērtējumu atvadījās no amata un ministriem pašpārliecībā nesatricināms – labi, ka es jums biju vai arī “tik labu laiku kā tagad valstī vairs nebūs”. Baidos, ka tā ir patiesība.
