Viens no pazīstamākajiem Bauskas rajona jaunajiem fotogrāfiem ir GATIS ORLICKIS.
Viens no pazīstamākajiem Bauskas rajona jaunajiem fotogrāfiem ir GATIS ORLICKIS. Viņa darbi bija eksponēti Tautas fotostudijas “Bauska” rīkotā izstādē šīgada 13. janvārī. Šis datums Gatim nebija nelaimīgs.
Kādas izjūtas palika pēc pasākuma “Viena diena Latvijā”, kas notika 31. augustā? Tas nemaz tik bieži nenotiek. Cik liela nozīme, tavuprāt, ir šādam pasākumam – vairāk mākslinieciska vai arī vēsturiska?
– Tieši šajā dienā, 31. augustā, jutu nelielu spriedzi, satraukumu un azartu. Pastaigājoties Vecrīgas ielās, jau pašā rīta agrumā bija manāmi dažādi vairāk vai mazāk pazīstami fotogrāfi. Visu dienu pa galvu klaiņoja doma, ko es varu un ko vajag parādīt nākamajām paaudzēm. Pēc šī pasākuma palika skaistas atmiņas, jo šajā pašā dienā bija arī Māra diena – fotogrāfu kopā sanākšana pie Māra Kreitenberga. Vēlējos atspoguļot pagātni un vienlaikus arī mūsu nākotni.
Šādam pasākumam ir liela nozīme, vairāk gan vēsturiska, bet, ja vēsturi var pasniegt kā mākslu, tad nekas labāks vairs nevar būt.
Tev ir sanācis fotografēt sporta spēles. Kāda ir šādu fotogrāfiju specifika, ko vajadzētu ņemt vērā tiem, kas domā uzņemt efektīgus kadrus?
– Sporta spēlēs pats galvenais ir noķert sportistu emocijas, interesantas kustības, iemūžināt šī sporta veida galveno būtību vienā “sekundes tūkstošdaļā”, kā arī līdzjutēju sajūsmu vai vilšanos. Šādām bildēm jābūt asām, viegli saprotamām un skatītājiem “nolasāmām”. Sporta fotogrāfijai jāatspoguļo tas, ko parasti nepamanām.
Kas ir kritēriji, pēc kuriem nosaki, vai attēls ir izdevies? Vai tas ir bildes asums, krāsu gamma vai emocijas, kuras rodas, attēlu uzlūkojot? Cik lielā mērā parasti mēģini pielabot bildi, lai radītu vēlamo noskaņojumu?
– Attēlam jābūt viegli saprotamam, gaismām un ēnām jāizceļ galvenais, kompozīcijai jārada harmonija, attēlam jāizsaka viss un jāatbild uz ikvienu skatītāja jautājumu, radot patīkamas emocijas.
Es attēlu pielaboju tik daudz, cik tajā brīdī mana nezināšana neļāva uzņemt tādu, kādu es to biju iedomājies iztēlē. Izlaboju savas neuzmanības, kā arī digitālo tehnoloģiju kļūdas.
Digitālais attēls un fotofilmiņas bilde – vai ir sanācis novērtēt atšķirības un noteikt fotogrāfijas īpatnības, kas padara vienu pievilcīgāku par otru?
– Manuprāt, vēl vairākus gadus ar filmiņu tapušie attēli pārspēs digitāli uzņemtos. Tam pierādījumi ir liela daļa profesionālo fotogrāfu, kas savus mākslas darbus vēl joprojām iemūžina fotofilmiņu negatīvos. Profesionāli un kvalitatīvi digitāli uzņemtie attēli mūsdienās maksā pārāk dārgi (labas kvalitātes digitālās spoguļkameras un objektīvi ir ļoti dārgi, turpretim filmu fotokameras ir 4 – 9 reizes lētākas, optika arī nemaksā tik daudz).
Kādas personas pašlaik ir tādas autoritātes fotogrāfiju jomā, lai viņu bildes būtu vērts skatīties, analizēt un domāt par tām? Vai ir kādi jaunie mākslinieki, kas nākotnē varētu satricināt pasauli?
Manuprāt, tagad autoritātes ir Gunārs Binde, Grigorijs Aleksikovs, Andrejs Zavadskis, Mārtiņš Plūme, Inta Ruka, arī Guntis Šlosbergs, no ārzemniekiem – Akifs Hakans Celebi, Nobuoši Araki. Īpaši daudz jaunos māksliniekus nepazīstu, bet tie, kas man ir zināmi un kas būtu spējīgi vizuāli ietekmēt mūsdienu fotogrāfiju, ir Ojārs Saulītis un Ļevs Surovecs.
Jauns fotogrāfs mūsdienu pasaulē – kādas ir iespējas panākt, lai novērtē un pieprasa? Vai tomēr izsisties pazīstamu mākslinieku aprindās nav viegli?
– Mūsdienās jaunie fotogrāfi kļūst pazīstami tikai ar patiesi kvalitatīvām, skaistām un pārsteidzošām fotogrāfijām. Jaunie kļūst pazīstami, organizējot izstādes un gūstot veco lielmeistaru atzinību. Liela nozīme ir arī mūsdienu plašsaziņas līdzekļiem.
***
Gatis Orlickis
– Pabeidzis Bauskas 1. vidusskolu un pilsētas Mākslas skolu.
– Neilgu laiku Bauskas pilī vadījis Senās mūzikas festivālu, darbojies kā brīvprātīgais gids.
– Tagad studē Rīgas Tehniskajā universitātē par vācu valodas tulku.
– Pirmā svarīgākā pieredze gūta “Sporta Avīzē”, strādājot par fotogrāfu. Ļoti nozīmīga bijusi sadarbība ar fotogrāfu baušķenieku Gunti Šlosbergu. Tagad Gatis mācās Rīgā pie profesionāla fotogrāfa Grigorija Aleksikova.
