Pauls Rubenis, kādreizējā Bauskas 28. autotransporta uzņēmuma direktors, ir uzrakstījis atmiņu grāmatu «Teciņus pa taciņu».
PAULIS RUBENIS, kādreizējā Bauskas 28. autotransporta uzņēmuma direktors, ir uzrakstījis atmiņu grāmatu “Teciņus pa taciņu”. Nesen “Bauskas Dzīve” tikās ar autoru Rīgas Domē, kur Paulis Rubenis ir priekšsēdētāja Jāņa Birka ārštata padomnieks finanšu jautājumos.
Jūs esat izpētījis Rubeņu dzimtas ciltskoku, taču mūsu laikraksta lasītājus droši vien vairāk interesēs Bauskā pavadītā perioda atspoguļojums. Lasot grāmatu, šķiet, ka šis laiks jums bijis nozīmīgs profesionālajā izaugsmē.
– Par Bauskas 28. autotransporta uzņēmuma direktoru toreizējā Autotransporta un šoseju ministrija mani iecēla 1978. gadā. Man bija 33 gadi, izrādījos visjaunākais vadītājs savā nozarē. Manā pakļautībā strādāja 600 darbinieku. Tas bija lielākais uzņēmums Bauskā un viens no līderiem pasažieru un kravas pārvadājumu jomā Latvijā. Man bija gan Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Autotransporta fakultātes inženiera diploms, gan darba pieredze, turklāt jaunībā esmu strādājis par autobusa šoferi.
Bauskas 28. autotransporta uzņēmumam un iepriekšējiem direktoriem bija laba reputācija. Jūs nokļuvāt sakārtotā vidē, kur saskatījāt attīstības jaunas iespējas. Pastāstiet par 80. gadu sākumā īstenotiem projektiem!
– Galvenais uzdevums bija uzņēmuma infrastruktūras uzlabošana. Bauskā un Iecavā saviem darbiniekiem sākām būvēt daudzdzīvokļu mājas. Rajonā bija diezgan saspringta situācija ar darbaspēku, jo labākos strādniekus pārvilināja bagātie kolhozi, kas varēja maksāt lielas algas. Redzot, ka mūsu uzņēmumā īpaša vērība tiek veltīta strādājošo dzīves apstākļu uzlabošanai, daudzi atteicās no vilinošiem piedāvājumiem, tādēļ izdevās samazināt kadru mainību. Pasažieru pārvadājumu jomā mums veicās ļoti labi. Vērtēšanas pamatkritērijs bija nenotikušo reisu skaits. Te mēs bijām līderpozīcijās, jo, piemēram, maršrutā Bauska–Rīga rādītāji tuvojās ideālam.
Es biju jauns un spurains. Oficiālās sanāksmēs bieži atļāvos izteikt atšķirīgu viedokli. Rajona un pilsētas uzņēmumu darbību tolaik modri pārraudzīja gan rajona partijas komiteja, gan Valsts drošības komitejas nodaļa. Lielu konfliktu man nebija, saņēmu tikai dažus aizrādījumus.
Aina Medne, toreizējā laikraksta “Komunisma Ceļš” vēstuļu nodaļas vadītāja, atceras, ka jūs esat bijis sadarbībai atvērts uzņēmuma direktors. Arī žurnālistes radi, kuri tolaik strādāja autotransporta uzņēmumā, direktoru allaž raksturojuši pozitīvi. Vai uzturat sakarus ar Bauskā iepazītiem cilvēkiem?
– Man ir labi kontakti ar bijušā Bauskas sadzīves pakalpojumu kombināta (SPK) direktoru Nikolaju Dzeni un viņa ģimeni. Arī grāmatas “Teciņus pa taciņu” atklāšanas svētkos šī gada augustā Rīgas Domē ieradās Biruta un Nikolajs Dzeņi. Mana sieva Gunta kādu laiku ir strādājusi SPK personāldaļā, arī mūsu ģimeņu dārziņi Bauskā atradās blakus. Nekad neesmu kautrējies prasīt Nikolajam padomu un esmu viņu apbrīnojis kā vadītāju elastīgās domāšanas, draudzīguma, inovatīvu ideju dēļ. Redzēju, ka SPK darbinieki, citu iestāžu vadītāji un pilsētnieki Nikolaju Dzeni ļoti ciena. Labas attiecības man izveidojās ar Egilu Āboliņu, Ilmāru Bērziņu, Raimondu Kazbuķi, Ivaru Jansonu, Mihailu Arcimoviču. Iepazinos ar jauniem, perspektīviem speciālistiem Aivaru Punduru un Valdi Kurpicu, kuriem piedāvāju darbu. Nezinu, vai kāds no toreizējiem šoferiem vēl strādā uzņēmumā, taču labā atmiņā man ir Jānis Laiškonis – cilvēks ar zelta rokām un milzīgu atbildību.
Aktuālu informāciju par uzņēmumu rajona laikrakstam es centos sniegt pats. Ar Ainu Medni mums patiešām bija veiksmīga sadarbība. Citāda nostāja bija toreizējam avīzes galvenajam redaktoram. Kad uzrakstīju Anglijas ceļojuma iespaidus un iesniedzu laikraksta vadītājam, apraksts netika publicēts, lai gan Aina Medne to bija atzinusi par labu un viņai šķita, ka teksts varētu būt interesants arī lasītājiem.
Šo tematu mēs neesam iztirzājušas, taču Aina Medne sarunā nesen uzsvēra, ka neesot izbrīnīta par grāmatu “Teciņus pa taciņu”, jo viņa jau 80. gados pamanījusi jūsu literārās dotības. Pastāstiet, kas rosināja pievērsties rakstīšanai!
– Gribēju izpētīt savas dzimtas vēsturi, ko nepaguva izdarīt mans tēvs. Bija saglabājušās fotogrāfijas, pieraksti. Kopā ar dēlu vispirms izveidojām ciltskoku. Man paveicās, jo vēstures doktors Elmārs Pelkavs ir mans klasesbiedrs. Valsts vēstures arhīvā viņš veikli sameklēja informāciju. Materiālu apjoms aizvien palielinājās, jo sāku pierakstīt bērnības un jaunības atmiņas. Par to uzzināja izdevuma “Mans Īpašums” redaktors Jānis Mozulis un iedrošināja manuskriptu turpinājumos publicēt laikrakstā “Ogres Vēstis”. Viņš bija pārliecināts, ka atmiņas ir jāizdod atsevišķā grāmatā.
Publikāciju komplektu aizsūtīju savam paziņam Ērikam Hānbergam vērtēšanai, bet tikmēr abi ar Jāni meklējām naudu grāmatas izdošanai. Tekstu salikt apņēmās avīzes “Ogres Vēstis” maketētāja. Process man šķita ļoti interesants, biju pilnībā tam nodevies. Jutos gandarīts, ka šovasar klasesbiedru salidojumā katram ciemiņam varēju uzdāvināt grāmatas eksemplāru.
Anotācijā publicists Ēriks Hānbergs uzsver, ka dzīvošanas sasteigtībā jūs esat izbrīvējis laiku, lai biogrāfiskā vēstījumā dokumentētu pagājību. Tas, viņaprāt, ir labs pamudinājums arī citiem sekot jūsu piemēram.
– Rakstot man nekas nebija jāizdomā, jo stāstīju par tuviniekiem, draugiem, darba gaitās satiktiem cilvēkiem. Daudzi no viņiem ir Latvijā pazīstamas personības. Tomēr visvērtīgākais ir fakts, ka man izdevās izpētīt savas dzimtas vēsturi deviņās paaudzēs. Protams, gribu pateikties baušķeniekiem, ar kuriem mani vienoja kopīgs darbs un intereses. Jūsu pilsētā pavadītie gadi bija vislabākie manā mūžā.
