Šogad ir nācies piedalīties vairākos augsta līmeņa pasākumos uz kuriem uzaicinātas ģimenes. Diemžēl tur kur vajadzētu būt visaugstākajam emociju līmenim, protokols un etiķete nokauj pat prieka iedīgļus. Pasākums kļūst mokošs un…Vienā no…
Vienā no šādiem pagodinājuma pasākumiem nevarēju beigt brīnīties kā var uzaicināt 30 saimes, lielas ģimenes no visas Latvijas un nenoskaidrot cik katrā ir cilvēku kas ieradīsies.
Sapratu, ka aicinātājiem nav krēslu pietiekamā daudzumā, vismaz ne tik daudz, lai apsēdinātu ielūgtos.
Pēc stundu garas stāvēšanas rindā uz kāpnēm, lai sasveicinātos un nobildētos ar augstajām amatpersonām, vecāki ar bērniem, kuru vidū ir arī zīdaiņi, tiek ievesti zālē, kur pusei ciemiņu jāturpina stāvēt vēl pusotru stundu. Ir karsts, trūkst gaisa, ne viens vien pusaudzis uz ģībšanas robežas. Nevar ne redzēt, ne lāga dzirdēt kas notiek tur priekšā kur egle un muzikanti.
No visiem Latvijas novadiem braukuši, kas zina cikos cēlušies un kad ēduši, viņi tur stāvēja pelēkiem vaibstiem un gluži vienkārši gaidīja saieta beigas. Eh, kā pietrūka organizācijas un pats galvenais vēlēšanās augstajā namā dāvināt cilvēkiem vienkāršu prieku.
Bet ķeksītis ir, pieņemšana ģimenēm ir sarīkota.
