Gada izskaņā Rundālē draugu mājas pagalmā augošajai eglītei kādi ļaudis nolauza galotni.
Gada izskaņā Rundālē draugu mājas pagalmā augošajai eglītei kādi ļaudis nolauza galotni. Pat ne eglīti viņiem vajadzēja, tikai spuldzīšu virteni – aplaužot kociņu, vieglāk varēja tikt klāt lampiņām… Ne jau marsieši lauza un zaga, pašu ļaudis, vietējie. Arī tādi mēs te esam un cits citam līdzās dzīvosim. Visu šo gadu un arī visu nākamo.
Protams, gribētos, lai jaunajā, 2008. gadā mūspusē neviens vairs kokus svešā dārzā nelauztu un pēc citu mantas netīkotu. Gribētos… Tikai tie lauzēji diemžēl šīs rindas avīzes slejā nelasa. Bet varbūt viņu vecāki, draugi, radi izlasa? Joprojām esmu neglābjama optimiste. Un, ticiet, tas nav tas trakākais šajā vietā un šajā laikā. Tas mans vēlējums – likt optimismu pret nolauztām koku galotnēm, uz kurām var sanākt pašiem sēdēt.
Kādā rajona ļaužu ballē parunājām par dzīvi ar pazīstamu skolotāju, kā mums šos gadus klājies. Bērni izauguši. “Tu zini, es patiešām esmu lepna, ka man izdevies izaudzināt piecus labus bērnus. Es priecājos par katru, arī par tiem, kas audzina vienu divus bērniņus, tomēr šie pieci man tiešām sniedz gandarījumu par to, ka dzīve bijusi ļoti piepildīta,” deju mūzikas skaņas pārliecinoši pārspēja sievietes sacītais. Man tobrīd ļoti gribējās viņu apskaut, bet, kā jau daždien latvieši, sakautrējos – ko nu visi te padomās…
Patiesībā šādām stiprām, gudrām un mīļām latviešu sievietēm un ģimenēm mūsu valstī vēl nemākam izrādīt vajadzīgo cieņu. Kaut arī zinām, ka ne viņu meitas, ne mazbērni nekad nebūs galotnīšu lauzēji, bet būs stādītāji.
Tas arī mans Jaungada tosts visiem – par optimismu un par stādītājiem!
