Eimu, eimu, skatos – tavu brīnumu: nedz birztalas, nedz sudraba vizuļu. Kur tie?
Eimu, eimu, skatos – tavu brīnumu: nedz birztalas, nedz sudraba vizuļu. Kur tie? Šādi mēs varētu apcerēt šodienas Latvijas ekoloģiskos procesus. Kur paver skatu, tur “acīs duras tukšums”, bet reiz te kuploja ozols, lepni slējās bērzs. Tie tika upurēti jaunu ēku celtniecībai… “Bet vai kāds tos no jauna uzzīmēs?” tā iesauktos pavecāku ļaužu balsis. “Kamēr sadomās iedēstīt, kamēr tie ieaugs un vai vispār izaugs?” tikai šo teikumu rakstu es ar smagnēju nopūtu. Vai atceraties reiz informatīvā raidījumā redzēto ainiņu (vairs neatminu, tās liepas bija vai citi cēli koki), kur stādītā aleja tikusi par, domājams, jaunās paaudzes roku un kāju (kas zina, varbūt arī zobu) ievingrināšanas ringu? Visai bēdīgi. Arī šīm tomēr dzīvajām būtnēm bija dota iespēja priecēt mūs ar tvirtiem pumpuriem pavasarī, ar zaļu lapotni un veselīgiem ziedu pušķiem vasarā, kam ir ne tikai gaisu filtrējoša, smārdu uzsūcoša reakcija, kā jau visiem cietiem zaļojošajiem augiem pilsētās un ne tik ļoti pārapdzīvotās teritorijās.
Laikam jau tālab tik daudz slimojam un vārgstam, ka neprotam savu dabu turēt godā un sargāt mūsu “zaļos dakterus”. Gribētos aicināt visus: “Mīļie, nepametīsim novārtā Latvijas floru un faunu, jo tā ir vide, kurā atpūšamies un uzkrājam spēkus, kurā strādājam un visbeidzot dzīvojam! Dzīvojam! Nocirstā koka vietā stādīsim divus trīs… Galu galā ieguvēji būsim mēs paši paaudžu paaudzēs.”
“Sargāsim savu Tēvu zemi!” – G. ESĪTE
