Ir jau pierasts, ka katru gadu janvārī notiek 1991.gada barikāžu piemiņas pasākumi. Pagājuši jau 17 gadi, tātad – līdz šī vēstures notikuma pilngadībai atlicis vairs tikai gadiņš. Toreizējiem barikāžu dalībniekiem šis ir pārdomu…
Laiku pa laikam ir nācies dzirdēt, ka dažs labs līdzpilsonis saka: „Es toreiz stāvēju uz barikādēm, bet, ja tagad būtu jāiet – es neietu.” Šādos un līdzīgos izteikumos jūtama vilšanās mūsu valsts politiskajās un ekonomiskajās norisēs.
Bet, ko tad mēs, stāvēdami uz barikādēm, gaidījām, uz ko cerējām? Skaidrs, ka mūsu visu kopējais mērķis bija neatkarīga Latvijas valsts. To mēs esam izcīnījuši, tātad – mērķis sasniegts. Laikam jau bez šī lielā mērķa katram ir bijuši savi sīkāki mērķīši, un tos visiem nav izdevies sasniegt, tālab tāda skepse. Iespējams, daudziem šķita, ka vajag tikai izcīnīt brīvu Latviju, un tad visi iespējamie labumi paši sabirs klēpī. Nu, nesabira…, vismaz visiem tīkotājiem tie netika.
Nebūšu oriģināls, tomēr atkārtošu sen zināmas gudrības: valsts – tie esam mēs paši, un valsts, tāpat kā Rīga, nekad nebūs uzcelta. Arī pēc Barikāžu laika katram tika dota iespēja piedalīties savas valsts tālākā celtniecībā, un to joprojām var darīt. Es esmu pārliecināts, ka mums izdosies padarīt savu valsti labāku, tas ir mūsu spēkos. Mūsu vietā neviens cits to nedarīs, tāpat kā uz barikādēm devāmies mēs paši. Mēs stāvējām uz barikādēm, un sajūta bija pacilājoša – mēs aizstāvējām savu valsti! Savu valsti. Paši. Un zinājām, ka mūsu vietā to neviens cits nedarīs.
Ne jau visi barikāžu dalībnieki ir apbalvoti ar piemiņas zīmēm, daži par to jūtas sarūgtināti. Diemžēl jāatzīst, ka pilnīga visu dalībnieku uzskaite vairs nav iespējama, jo tolaik veidotie saraksti tika pārsteidzīgi iznīcināti tā paša gada Augusta puča laikā. Bet ne jau tāpēc mēs tur bijām, lai vēlāk saņemtu apbalvojumus. Manuprāt, atrasties uz barikādēm bija vērts kaut vai tās brīnišķīgās vienotības sajūtas dēļ, kāda vairs nekad nav piedzīvota. Toreiz tiešām šķita, ka visa latviešu tauta ir vienota, un tas radīja pat tādu kā eiforijas sajūtu. Tā laika sajūtas joprojām saglabājas atmiņās, bet atmiņas mums neviena vara nav spējīga atņemt!
