Vēstures mozaīka. Latvijas finanšu sistēmas pārveidošana.
Vēstures mozaīka. Latvijas finanšu sistēmas pārveidošana
Kad 1940. gada vasarā tika likvidēta Latvijas valstiskā neatkarība un mūsu zeme kļuva par vienu no PSRS republikām, sākās Latvijā pastāvošās finanšu sistēmas reformēšana un tās pakāpeniska integrēšana PSRS finanšu sistēmā.
1941. gada sākumā Latvijā pēc PSRS pastāvošās sistēmas parauga tika dibinātas valsts krājkases, kuru darbību pārzināja jaunizveidotā Valsts krājkasu centrālā pārvalde. Viens no izveidoto krājkasu uzdevumiem bija valsts iekšējā aizņēmuma obligāciju izplatīšana valsts uzņēmumos un iestādēs. Maksājumu nepieciešamība valsts aizņēmumam tika pamatota ar vajadzību piesaistīt iedzīvotāju naudas ietaupījumus valsts saimnieciski kulturālai celtniecībai, valsts iekšējo naudas rezervju papildināšanai un PSRS aizsardzības varenības nostiprināšanai. Latvijas iedzīvotājiem šāds valsts aizņēmums uz 20 gadu ilgu termiņu pirmo reizi tika izsludināts 1941. gadā, neilgi pirms Vācijas un PSRS kara sākšanās. taču pēc kara beigām, kad Latvija joprojām palika PSRS sastāvdaļa, valsts aizņēmuma obligāciju realizācija atkal iesākās 1945. gadā un turpmāk notika katru gadu. Vien vēlāk, sākot ar 60. gadiem, valsts aizņēmuma obligāciju realizācija notika vairs ne katru gadu, bet ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem. Pēdējā valsts aizņēmuma obligāciju realizācija ar dzēšanas termiņu pēc 20 gadiem tika izsludināta 1985. gadā.
Oficiāli valsts aizņēmuma obligāciju iegāde bija noteikta brīvprātīgi. Tomēr grāmatvedība katrā darbavietā konkrētu summu (parasti to noteica arodbiedrības sapulcē), neprasot strādājošo piekrišanu, atvilka no algas un iemaksāja valsts krājkasē. Algas dienā strādājošais saņēma glīti apdrukātas un krāsainas dažādu nominālu valsts aizņēmuma obligācijas.
Lielākos zaudējumus no šīm valsts aizņēmuma obligācijām cieta tie, kas tās saņēma 40. – 50. gados. Ja strādniekam vai kalpotājam izsniedza obligācijas divu nedēļu darba algas apmērā, viņš zaudēja 3,8% no savas gada algas, ja trīs nedēļu darba algas apmērā, – 5,8%, ja viena mēneša darba algas apmē rā – 8,3% no gada algas. Aizdevumu dzēšana jeb naudas atmaksa pēc obligācijas nomināla bija paredzēta pēc 20 gadiem, neņemot vērā šo gadu laikā notikušās ekonomiskās pārmaiņas un arī inflāciju. Obligāciju īpašnieks noteiktā termiņā par obligāciju dzēšanu ieguva zemāku samaksu (pēc vērtības) nekā šo obligāciju iegādes brīdī. Tāpēc var uzskatīt, ka alga faktiski tika aplikta ar slēptu nodokli, kas deva ienākumus valsts budžetā. Lai mazinātu spriedzi, tika rīkotas lote rijas. Obligāciju turētāji varēja laimēt naudu (40. – 50. gados bi ja tikai naudas loterijas), dažādus sadzīves priekšmetus un pat automašīnas. Tādējādi viens otrs obligāciju turētājs tomēr kļuva arī par ieguvēju.
