Pēc publikācijas «Nāves bailes uz rajona ceļiem» laikrakstā 23. janvārī saņēmu pārmetumus, ka izvērstajā, viedokļu piepildītajā tekstā nav atbildes uz galveno – vai ir iespējams palikt dzīvam, braucot pa rajona, arī Latvijas…Nav arī…
Nav arī pārliecības, ka to varētu sniegt kāds cits – amatpersona, eksperts. Statistika liecina, ka ceļu satiksmes negadījumu skaits aug, nesarūk avārijās bojā gājušo skaits. Varbūt tiešām, kāpjot automobilī, vienīgā cerība nokļūt sveikam un veselam galamērķī ir paļauties uz likteni. Tā būtu neprātīga, arī nežēlīga paļaušanās.
Mans arguments šādam apgalvojumam būtu aizvakardienas brauciens ar paziņu uz Rīgu. Pievakare, sāk krēslot, brauktuve mitra, ir snidzis. Spidometra bultiņa mašīnā visu laiku ir tuvu zem 90. Viens pēc otra mums garām traucas ne tikai vieglie auto, bet arī «fūres», maršruta autobuss. Drauga knosīšanās beidzot pārvēršas labdabīgā, tomēr skarbā secinājumā: «Pa A-7 braukt ar 90 kilometriem stundā – tā tikai muļķi un lauķi dara.» Pārvarot apmulsumu par aizrādījumu, ka braucu, ievērojot satiksmes noteikumus, apjautu, ka šeit varbūt slēpjas viena no atbildes versijām uz jautājumu, kā palikt dzīvam uz autoceļa. Nepamatoti slimīgi uztveram to, ka mums kāds pabrauc garām. Kā tā var būt, viņš mani apdzīs! Tūlīt redzēsim, kuram spēcīgāks autiņš.
Sarunā ar kādu pasaules apceļotāju nesen dzirdēju citādāku atziņu: «Zini, kāpēc šiem Rietumos ir mazāk avāriju? Satiksmes noteikumu ievērošana, braukšana ar maksimāli atļauto ātrumu pa tukšu, sausu un gludu ceļu nav kauna lieta. Viņi drīzāk dusmojas, pat sūdzas un zvana policijai par tiem, kas neprātīgi joņo.» Kad mēs tā sāksim darīt?
