Arī maza saimniecība jūt valsts un ES atbalstu.
Arī maza saimniecība jūt valsts un ES atbalstu
Stelpes pagasta piemājas saimniecība “Rūgas” ražo pienu un slaukumu pārdod, izmantojot tiešās tirdzniecības kvotu.
Bauskas rajonā ir vairāki tādi saimnieki, precizē valsts aģentūras “Lauksaimniecības datu centrs” Zemgales reģiona vadošā speciāliste Silvija Čima. Paši pienu pārdod daži Codes, Stelpes, Vecsaules, Vecumnieku, kā arī vēl citu pagastu zemnieki.
No govs pupa, nevis no pudelēm
Stelpiete Laima Klāsone bilst, ka draugi viņus savulaik pamudinājuši izvēlēties tieši tādu produkcijas pārdošanas veidu. Klientu skaits nav mazinājies, bet gan gājis plašumā.
Sākotnējā tirgus vieta Vecumniekos jau piemirsta, jo ir savi stabili piena ņēmēji Rīgā. Tā no lauku sētas regulāri uz galvaspilsētu Laima ved pilnas kannas, ziemā divas reizes nedēļā, vasarā biežāk. Viņa teic, ka andelēšanās ir patīkama nodarbe, jo klienti labi iepazīti un ņemot pienu nevis no pudelēm, bet govs pupa, kā sacīts kādā dziesmā, rīdzinieki novērtē šāda slaukuma vērtību. Saimnieces vīrs Valdis, tā viņu ierasts uzrunāt, bilst: “Nedrīkstam klientiem neko sliktu iesmērēt.” Droši vien tādēļ, īpaši vasaras mēnešos, tirgojamā pat pietrūkst, jo pircējiem iepaticies īstais piens.
Labu garšu un smaržu nodrošina arī barība – sausais siens, lopbarības bietes, spēkbarība, ko pērk uzņēmumā “Mūsa”. Valdis teic, ka vairāk par desmit, divpadsmit govīm nedomājot turēt. Darbs ir smags, un diezin vai lielāks ganāmpulks būtu pa spēkam. Laima novērtē valsts un ES subsīdijas, kas ir jūtams atbalsts arī mazai saimniecībai.
Viens gudrs, otrs pārgudrs
Šķiet, “Rūgās” ir no dabas ielikts tāds veselīgs kodols. Laimas mammas Gunas Rūgas pierakstītās anekdotes un atgadījumi ir pat grāmatiņā izdoti, un jauno saimnieku valodā ik pa brīdim iebirst asprātīgi salīdzinājumi. Valdis saka: “Parasti jau mājās viens ir gudrs, otrs, kas mācās, kļūst pārgudrs.” Tas uz Laimu tēmēts, jo viņa ir tā, kura braukā uz mācībām, kārto dokumentus un citas formalitātes. Vīrs šķelmīgi attrauc: “Kādam taču arī jāstrādā.” Patiesībā abi ir pratuši darāmo sadalīt. Kamēr nebija slaukšanas aparāta, ar rokām divatā izslauca visas govis.
Laima ir izbūrusies cauri visu institūciju un ES prasībām. Viņa novērojusi, ka lauku cilvēkiem ļoti grūti pieņemt pārmaiņas un tas sarežgī saimniekošanu. Saprotams, ka meitas Ilvija un Elīna viņu darba turpinātājas nebūšot. Jā, viņas palīdz, saaicina draugus talkā, bet nākotnes iecerēs ir kaut kas cits, nevis zemniecība.
Nav vairs zemnieka krampja
Ar smaidu Laima un Valdis atcerējās saimniekošanas sākumu 1992. gadā. Tad viņiem bijušas divas grūsnas trusenes un divi desmiti cāļu. Valda mamma uzdāvinājusi gotiņu, un tā pamazām ganāmpulks paplašinājies. Laima atzīst, ka attīstība ir ļoti lēna, bet pamazām viss mainījies. Jauna kūts uzcelta, dziļurbums ierīkots, tehnika sagādāta. Valdis daudz ko prot un no darba nebaidās. Kaimiņi – Priežu, Rubuļu, Briežu, Poliku ģimenes – izlīdz sastrēgumbrīžos.
Tikai Rūgu mājās maz kas mainījies, kaut arī tās celtas 1876. gadā. Valdis bilst: “Stutes vēl nav jāliek. Viss nopelnītais ieguldīts saimniekošanā un bērnos.”
Valdim patīk prātot, un Latvijas lauksaimniecības modeli viņš iedomājas pavisam citādāku, nekā tas ir pašlaik: “Valsts politikai vajadzēja būt tālredzīgākai. Mūsu zeme ir tik piemērota bioloģiskajai lauksaimniecībai. Šādus produktus taču aizvien vairāk pieprasa gan tepat Latvijā, gan visā pasaulē.” Stelpietis novērojis: “Jaunajiem vairs nav tāda zemnieka krampja. Negribu kritizēt, ir daudz labu un centīgu jauniešu, bet lauki viņus maz interesē.”
“Rūgās” dzīvo jau piektā paaudze, un tēvtēvu stādītā ozola apkārtmērs sasniedzis četrus metrus. Garām tek Misas upe, un tāpat kā ūdeņu straumei arī dzīves ritumam ir savs plūdums. “Rūgās” tas ir ar labprātīgi grūtu un tomēr pašiem patīkamu darbu piepildīts.
