Vēstures mozaīka. Akcīzes preces pirmskara Latvijā.
Vēstures mozaīka. Akcīzes preces pirmskara Latvijā
Kad 1918. gada nogalē tikko bija pasludināta Latvijas Republika, valdības ministri vienā no pirmajām sēdēm vienojās, ka starp daudzajiem tobrīd svarīgiem valsts veidošanas uzdevumiem aktuāla problēma ir nelegālo spirta ražotņu likvidēšana un nelegālas spirta aprites (pārdošanas) izskaušana.
Šo uzdevumu sarežģītos iekšpolitiskos apstākļos 1919. gadā kopā ar valsts policijas darbiniekiem sāka pildīt Finanšu ministrijas Akcīzes un monopola pārvaldes apriņķu nodaļu darbinieki. Sakarā ar Latvijas brīvības cīņām atkarībā no kara darbības un varas maiņām 1919. gadā šis darbs ritēja ar pārtraukumiem, un tikai pēc kara, 1920. gada 30. aprīlī, Latvijā ar valdības lēmumu tika noteikts valsts spirta monopols.
Lieliecavas brūzis
Ieviestais valsts spirta monopols paredzēja, ka Finanšu ministrijā izveidotā Spirta monopola pārvalde, lai nodrošinātu valstij ieņēmumus, savā pārziņā un kontrolē pārņem spirta tirdzniecību. Monopolizēta netiek vien spirta ražošana, kas palika privātuzņēmēju rokās un ko kontrolēja Akcīzes pārvaldes ierēdņi, jo spirta aprite valstī bija aplikta ar akcīzes nodokli.
Spirta ražošana Latvijā 20. gadu sākumā salīdzinājumā ar pirmskara situāciju bija jūtami samazinājusies, jo daudzas pirms kara darbojošās spirta dedzinātavas bija cietušas kara laikā. Arī mūsu puses lielākais spirta ražotājs – Lieliecavas muižas spirta brūzis – bija daļēji sagrauts, ražošanas iekārtas bija izpostītas. Šādos apstākļos lielāko daļu spirta ieveda no ārzemēm. Tas nonāca Spirta monopola pārvaldes noliktavās, kas to tālāk par valsts noteiktu cenu ar izveidoto spirta sadales punktu palīdzību izplatīja pa visu Latviju. Spirta importa apjomi 20. gados samazinājās proporcionāli vietējo spirta brūžu darbības atsākšanai.
1921. gada 1. janvārī Latvijā tika noteikts arī valsts degvīna monopols. Tas nozīmēja, ka Spirta un degvīna monopola pārvalde izveidoja valsts uzņēmumu, kas no spirta dedzinātavām par valsts noteiktu cenu iegādājās jēlspirtu. To rektificēja, izgatavoja degvīnu un par valsts noteiktu vairumtirdzniecības cenu caur spirta un degvīna izdales punktiem apriņķu pilsētās, t. sk. Bauskā, tir goja Finanšu ministrijas licencētām reibinošo dzērienu tirgotavām, restorāniem un citām iestādēm, kas piedāvāja alkoholiskos dzērienus mazumtirdzniecībā.
Spirta un degvīna monopols nodrošināja Latvijas valstij peļņu – vidēji 15 – 20 milj. latu gadā. Peļņa pieauga līdz ar ražošanas apjomu palielināšanos no četriem milj. latu 1921. gadā līdz vairāk nekā 29 milj. latu 1939. gadā. Šī monopola peļņas daļa tika novirzīta izglītības, kultūras un sociālajām jomām.
Skandāls un tā iznākums
Pagājušā gadsimta 20. gadu beigās Latvijā diezgan skaļu rezonansi sabiedrībā izraisīja tāda ikdienā lietojama lieta kā sērkociņi. Par sērkociņu skandālu rakstīja tālaika prese, arī daži Bauskā iznākoši laikraksti.
Problēmas būtība bija apstāklī, ka tolaik Latvijas ārējās tirdzniecības panākumus vai neveiksmes ietekmēja starptautiskie karteļi un sindikāti, kuri, apvienojot un koncentrējot ražošanu Eiropas vai pasaules mērogā, izpirka Latvijā esošos uzņēmumus un pēc kāda laika centralizācijas nolūkos tos slēdza vai atstāja tik, cik nepieciešams mazajam vietējam tirgum.
Tā, piemēram, 1928. gadā rīkojās Zviedrijas sērkociņu ražošanas sindikāts “Svenska Tändsticks Aktiebolaget”, kas piedāvāja Latvijai lielas investīcijas. Finanšu ministrs Roberts Liepiņš 1928. gada 7. jūnijā Latvijas valdības vārdā parakstīja ar to līgumu par kopējas akciju sabiedrības “Latvijas Sērkociņi” dibināšanu. Līdz ar līguma parakstīšanu Latvijas valsts saņēma sešus milj. ASV dolāru lielu ilgtermiņa aizdevumu (ar atmaksas termiņu līdz 1964. gadam), kura obligācijas pilnā apjomā pārpirka zviedru uzņēmums. Tādējādi tas praktiski monopolizēja sērkociņu ražošanu Latvijā, garantējot gan, ka tiks nodrošinātas Latvijas intereses jeb Latvijas sērkociņu eksports (ik gadu bija paredzēts noteikts daudzums eksporta sērkociņu kastīšu un sērkociņu stiebriņu). Noslēgtais līgums paredzēja konkurences izskaušanu sērkociņu ražošanā, jo Latvijā turpmāk bija aizliegts dibināt jaunas sērkociņu ražotnes. Šajā monopolstāvokļa iegūšanā un konkurences izskaušanā sērkociņu ražošanas nozarē tālaika prese saskatīja valsts interešu nodošanu, ko saistīja ar korupcijas pastāvēšanu Finanšu ministrijas varas koridoros. Lai kā centās žurnālisti, tiešus pierādījumus korupcijā viņi neatrada. Finanšu ministrs Roberts Liepiņš, kuram pārmeta valsts interešu nodevību, vēlāk, pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, kļuva par Rīgas lielvecāko (mēru). Vienas sērkociņu kastītes (55 sērkociņi) mazumtirdzniecības cena tolaik bija četri santīmi, ieskaitot akcīzes nodokli 1,2 santīmus (toreizējā lata kurss pret angļu mārciņu bija apmēram 1:0,04 – viena britu mārciņa maksāja 25 latus).
