Ar vientulību esmu salaulāts. Un varas nav, kas šķirt no viņas spētu.
Ar vientulību esmu salaulāts.
Un varas nav, kas šķirt no viņas spētu.
Kad jūtas pierimušas, valda prāts,
Un nav, kas apskauj, mīlinās vai rājas.
Pie vientulības tomēr jāpierod.
Kā nemīlama sieva, gadiem ejot,
Tā kaismes vietā miera stundas dod,
Un viss, kas pagājis, kā bišu šūnā krājas.
Jo vientulība nekad nepieviļ,
Tā uzticīga nāk līdz nāvei līdzi.
Ja prieka vilnis viļ vai sāpes zviļ,
Tad vientulība kļūst kā patveršanās mājas.
Ar vientulību esmu salaulāts.
Kaut otrreiz dzīvot lemts, mēs būsim kopā.
Un visu mūžu dvēselē kas krāts,
Ar sauli, debesīm un zemi sarunājas.
