Gribu vērst uzmanību, ka laikrakstā «Bauskas Dzīve» 1. februārī publicētajā rakstā par Rožukroni «Sena un spēcīga lūgšana» kāds fakts izraisīja dažu luterāņu draudzes locekļu izbrīnu un jautājumus.
Gribu vērst uzmanību, ka laikrakstā “Bauskas Dzīve” 1. februārī publicētajā rakstā par Rožukroni “Sena un spēcīga lūgšana” kāds fakts izraisīja dažu luterāņu draudzes locekļu izbrīnu un jautājumus. Tiek apgalvots, ka Rožukroņa lūgšanu aizvien biežāk sāk izmantot arī luterāņi. Pieņemu, ka autorei tiešām varētu būt zināms kāds šāds atsevišķs gadījums, tomēr tas drīzāk būtu uzskatāms par izņēmumu vai pārpratumu, līdzīgu, kad, teiksim, kāds, kas sevi uzskata par luterāni, ir aizrāvies ar transcendentālo meditāciju, neievērojot tās neiederību Baznīcā.
Ja gribam runāt par oficiālu luterisku mācību, tad jāņem vērā, ka luteriskā Baznīca par mācības īsto mērauklu atzīst Svētos Rakstus, un, balstoties uz tiem, jau reformācijas laikā tika apkopotas “Vienprātības Grāmatā” par saistošām atzītas Ticības apliecības, kuras arī ļauj uzskatāmi iepazīt Baznīcas nostāju vienā vai otrā jautājumā. Kas attiecas uz Rožukroni, kas ir veltīts Dievmātei, tad jau 1530. gadā parakstītajā Augsburgas Ticības apliecībā, XXI artikulā, redzam apliecinātu, ka “Svētie Raksti nemāca pielūgt svētos vai lūgt palīdzību no svētajiem, jo tikai Kristus mums ir norādīts kā vienīgais Vidutājs, Salīdzinātājs, Augstais Priesteris un Aizlūdzējs”. Tadējādi kļūst skaidrs, ka arī vislielākās cieņas pret Mariju gadījumā lūgšanas tomēr nav viņai adresējamas. Līdz ar to nav korekts apgalvojums, ka Rožukronis ienāktu luteriskajā Baznīcā, pat ja tajā iekļautā lūgšana “Mūsu Tēvs”, “Apustuļu ticības apliecība” vai pielūgsme “Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!” ir daļa no dievkalpojumu liturģijas un lūgšanu prakses.
