Saullēkts laukos ir notikums, bet pilsētā – abstrakcija. Tā ir britu mūsdienu rakstnieka Iana Makjuana atziņa, drīzāk jau metafora.
Saullēkts laukos ir notikums, bet pilsētā – abstrakcija. Tā ir britu mūsdienu rakstnieka Iana Makjuana atziņa, drīzāk jau metafora. Ideju par notikumu un abstrakciju var attiecināt uz mūsu ikdienas jebkuru norisi. Domājot I. Makjuana kategorijās, mani iepriecināja nupat izlasītā ziņa par pilsētas Domes deputātu priekšlikumu ieviest jaunu tradīciju, piešķirot Bauskas Gada cilvēka titulu.
Man joprojām atmiņā ir sarīkojums Talsu tautas namā, kurā kārtējo reizi tika nosaukts iedzīvotāju balsojumā uzvarējušais Gada cilvēks. Tas bija diriģents Gints Ceplenieks – jauns mūziķis, ļoti laba vietējā zēnu kora diriģents. Viņš izskatījās tik samulsis, kāpjot uz skatuves un saņemot simtiem talsenieku ziedu un apsveikumu. Par diriģenta nodibinātā kora panākumiem biju daudz dzirdējusi. Arī par to, ka nekurnot vairākus gadus vēlos vakaros Gints no Rīgas uz Talsiem ir braucis ar sabiedrisko transportu, strādājis, neskaitot stundas, līdz zēnu koris kļuva par vienu no labākajiem sastāviem šajā dziedātāju grupā. Ja kāds vēl nebija dzirdējis par titula piešķiršanu, tad nākamajā rītā uzzināja baznīcā, jo tas mazpilsētā ir notikums, nevis abstrakcija.
Man kā nejaušai līdzdalībniecei visjaukākais šķita fakts, ka viss notika pa īstam – bez liekulības, izlikšanās, slēptas skaudības. Attieksme pret goda nosaukumu ieguvējiem nereti mēdz būt pretrunīga – tāda, kas sabiedrību šķeļ, nevis vieno. Varbūt tādēļ sarīkojumu Talsos joprojām atceros ar gaišām emocijām. Un vēl esmu sapratusi, ka nopelni sabiedrības labā nav mērojami ne ilgos nostrādātos gados, ne darba smagumā, bet attieksmē un aizrautībā, nedomājot par pašlabumu un egoistiski nealkstot atzinības.
