Jubileju šonedēļ svin kalējs un karavīrs Mārtiņš Ozoliņš.
Jubileju šonedēļ svin kalējs un karavīrs Mārtiņš Ozoliņš
Iecavas pagasta “Jaunsvikaļos” 1918. gada 20. februārī piedzima MĀRTIŅŠ OZOLIŅŠ. Tagad deviņdesmitgadnieks dzīvo Iecavā, Ozolu ielā.
Štāba rota
Mārtiņa vecāki pirmajos neatkarības gados ieguvuši diezgan lielu īpašumu – 40 hektāru. Algoti strādnieki nekad neesot ņemti, jo trīs dēli bijuši labi palīgi saimniecībā. Mārtiņš pabeidza Iecavas pamatskolu un tēva saimniecībā apguva kalēja amatu.
Latvijas armijā puisi iesauca 1939. gadā. Dienesta vieta bija Rīgas Štāba rota – tā apsargāja valdību un Brīvības pieminekli. Jubilāra atmiņas par dienesta sākumu ir patīkamas: “Mēs bijām īpaša rota. Katram no mums atsevišķi piemērīja un uzšuva uniformu, pēc piemērīšanas taisīja zābakus.” Armijas laikā Mārtiņš Ozoliņš apprecējās ar Lūciju.
Jauni pārbaudījumi
Ienākot padomju armijai, situācija pasliktinājusies: “Mums uzplečus lika nokrāsot zilā krāsā, lai tie neatgādinātu par Latvijas laiku. Mēģināja piekasīties arī dažādos citos veidos.” Jaunajā situācijā demobilizācija no armijas bijusi izeja.
Kara gadus jaunais puisis ar sievu pavadījis tēva mājās. Kara beigas atnāca ar jauniem pārbaudījumiem: “Zemnieki gribēja tikai mieru un iespēju strādāt uz savas zemītes. Vācu armijā mani neiesauca, bet pēc kara uzreiz kā bijušo štāba rotas karavīru izsūtīja uz Sibīriju. Ar laiku pieradu pie domas, ka tur palikšu. Biju izsūtīts uz Omskas apgabalu, strādāju vietējā kolhozā, kas bija nosaukts slavena komunistu valstsvīra vārdā – “Kirovs”. Kalēja iemaņas palīdzēja, iznāca piepelnīties, un ar laiku uzbūvēju arī māju.”
Pārējā ģimene izsūtīta uz Sibīriju 1949. gadā. 40 hektāru bija pietiekami, lai Ozoliņi nokļūtu budžu un reizē arī izsūtāmo kārtā. No Sibīrijas Mārtiņš Ozoliņš uz Latviju atbrauca tikai 1956. gadā.
Vērtīgs cilvēks
Latvijā tobrīd zemnieki bija izputināti, bija vien jāstājas kolhozā. Cilvēki bija sadalīti brigādēs, un ierašanās darbā bija obligāta. Tiesa, no smagākajiem darbiem Mārtiņš tika prom: “Pašmācības ceļā apgūtās kalēja prasmes palīdzēja arī šoreiz. Amatnieku tolaik bija maz, tie tika augstu vērtēti, tāpēc varēju vairāk strādāt savus darbus.
Pagājušā gadsimta 60. – 70. gados sāka attīstīties lauku tehnika. Sākumā strādāju ar “Ford” traktoru – tie bija nelieli, no Latvijas laika saglabājušies un nepārtraukti labojami. Jaunie “Belarus” un kāpurķēžu traktori iepriecināja, jo tā bija nopietnāka tehnika.”
Liela dzimta
Ozoliņu dzimta mūsdienās esot liela – pat daļa ilgi uzskaitāma. Pašam bija divi dēli, arī brāļiem bija bērni. Vecais vīrs lepojas ar mazbērniem un mazmazbērniem.
Viņu uztrauc valstī notiekošais: “Gaidot neatkarību, katrs cerējām uz ko labāku. Diemžēl valdībā visu velk tikai uz savu pusi. Kamēr nesāks kaut ko no tā vairāk dot arī citiem, nekas labs laikam nebūs.
