Sarkans auto piestāja ielas malā. Nogaidījusi, kamēr garām pabrauc autobuss un lēni aizvelkas traktors, no mašīnas uzmanīgi izkāpa satriecoši skaista sieviete.
Sarkans auto piestāja ielas malā. Nogaidījusi, kamēr garām pabrauc autobuss un lēni aizvelkas traktors, no mašīnas uzmanīgi izkāpa satriecoši skaista sieviete. Pēc tā, kā viņa novērtēja un apzinājās situāciju, bija jaušams, ka eleganti ģērbtā dāma ir baušķeniece, kas varbūt ilgāku laiku pilsētā nav bijusi. Viņa lēnām devās pāri ielai, cenzdamās nesaslapināt baltās smailpapēžu kurpes. Brauktuves malā sieviete apmulsa. Taču īss bija pārdomām atvēlētais brīdis, jo no krustojuma strauji ātrumu uzņēma taksometrs. Nekas cits neatlika kā ar baltajām kurpēm kāpt dubļainajā zālienā. Par zālienu gan to varēja dēvēt tikai nosacīti – tas visā ielas posmā gar viesnīcas laukumu bija zābaku, sporta apavu, arī dārgu izejamo kurpju nopēdots.
Baltie papēdīši, pelēkas zemes kārtiņas noklāti, skumji sāka klaudzēt pa tukšā laukuma melno asfaltu. Tiem pretim steidzās gaiši puszābaciņi, un arī tie drīz vien iestiga melnajā dubļu masā. Gājējas viena otrai veltīja skumju skatienu, taču varēja manīt, ka līdztekus tam bija arī neizpratne un dusmas. Lai no bankomāta izņemtu dažus latus, bankā iesniegtu atskaiti vai nokārtotu maksājumu, ļaudis nevēlas šķirties no nesamērīgi dārgās stāvvietas izmantošanas maksas. “Izšķērdīgi baušķenieki dzīvo, lielu laukumu tukšu turot un cilvēkiem liekot bradāt pa zālienu,” sprieda sieviete. Baltās kurpes, dubļiem klātas, mēmi piekrita saimnieces secinājumam.
