Mājas vārds. Par Bārbeles pagasta «Bērzniekiem» stāsta mīļu cilvēku apkopotas atmiņas.
Mājas vārds. Par Bārbeles pagasta “Bērzniekiem” stāsta mīļu cilvēku apkopotas atmiņas
Bārbeles pagasta Bērznieku māju saimniece Rita Vētra pierakstos apkopojusi atmiņas par savu bagāto dzīves gaitu. Viesojoties pie pensionētās skolotājas viņas 80. dzimšanas dienā, “Bauskas Dzīvei” bija iespēja ielūkoties savāktajos vēstures faktos. Īpaši interesanti bija izlasīt stāstu par mājas vēsturi. To Ritai dāvājuši tuvi cilvēki – Daina un Jānis Baloži. Starp rindām jaušama gan vēstures elpa, gan rakstītāju pozitīvā attieksme. Kaut mēs katrs par savām mājām nākotnei varētu saglabāt tik sirsnīgus un patiesus vārdus!
Ar bieziem salmu jumtiem
– Šo māju sākotnējais nosaukums bija “Viduspiebalgas”. 19. gadsimta pašā sākumā Jura vecvecvecvectēvs piespiedu kārtā tās uzcēla un sāka saimniekot. Pēc tam tās mantojumā saņēma Andrejs Cālītis, kurš, būdams dabas draugs un racionāls saimnieks, iestādīja lielu augļu dārzu. Ar tā augļiem vēl tagad mēs mielojamies. Viņa stādīti ir arī lielie ozoli un kļavas.
Vēlāk mājas īpašumā saņēma vecvectēvs Mārtiņš Cālītis, kurš bija bagāts un visai skopulīgs. Viņš piegrieza lielu vērību augļkopībai. “Piebalgās” bija viens no lielākajiem ābeļu un ķiršu dārziem. No tiem saime guva lielus ienākumus. Vecvectēvs strādāja pēc senlaicīgām ieražām.
Viņa laikā mājas izskatījās ļoti senlaicīgas. Visas ēkas, izņemot klēti, bija no māla kleķa ar bieziem salmu jumtiem. Dzīvojamās mājas lodziņi bija maziņi, aizauguši ar jasmīniem un ķiršiem. Vairākās istabās bija saglabājies māla klons. Mājas centrā vēl bija manteļskurstenis.
Nedrīkst būt vienādi nosaukumi
– 1936. gadā mainījās māju nosaukumi, jo tie nedrīkstēja būt vienādi vairākām mājām. Tā kā pagalmā auga ļoti liels un krāšņs bērzs, vecvectēvs mājām izvēlējās citu nosaukumu – “Bērznieki”.
Ģimenē galvenais bija darbs. Dēls Andrejs Cālītis līdz precībām strādāja pie tēva par puisi bez atalgojuma. Taču Mārtiņa Cālīša bērni, izejot savā dzīvē, pēc precībām saņēma lielu pūra naudu. Viņa sieva Katrīna, kura cēlusies no Sērenes, pēc dabas bija ļoti labsirdīga un viesmīlīga. Bija ieviesusies tradīcija viņas vārdadienā sapulcēties visiem tuviniekiem.
Vectēvs Mārtiņš mājas apsaimniekoja pats ar pusgraudnieku palīdzību līdz astoņdesmit gadu vecumam. Tikai 1939. gadā tās saņēma vecākais dēls Andrejs Cālītis. Vecais tētis, iegūdams mājas īpašumā, sāka kapitālu dzīvojamās mājas pārbūvi pēc arhitekta Timuka projekta. Mājas atjaunošanu pārtrauca karš. Tika izbūvēts mājas dienvidu gals. No vecās mājas saglabājušās ārsienas. Ķirši un ābeles izsala bargajā 1941. gada ziemā.
Ķiršu dārzs
– 1948. gadā saimniecības ēkas pārgāja kolhoza īpašumā. Bērznieku mājās izveidojās kolhoza centrs. Te atradās garāža mašīnām, slaucamo govju ferma, dārzkopības brigādes centrs un zemstiklu dārzniecība. Vecajam tētim dārzkopība bija pirmajā vietā. Lielu augļu dārzu viņš iestādījis nav, bet visu savu mūžu darbojies ar ķiršiem, kuri bija kļuvuši neizturīgi pret salu un slimībām. Sava mūža pēdējos gados viņš nodarbojās ar ogulāju audzēšanu. Pat savā pēdējā pavasarī, kad bija sasniedzis 83 gadus, viņš stādīja spraudeņus un potēja ķiršus.
Vecais tētis pēc dabas bija optimists, un savu dzīvi pabeidza kā cilvēks, kurš apzinās sava mūža vērtību.
Viņa sieva Leontīne jeb, kā viņu visi sauc, memmīte ir šo māju svētība un labais gariņš. Caur viņas rokām dzīves grodie pavedieni atgūst maigumu un elastību. Pateicoties viņai, daudz asu šķautņu sadzīvē ir zaudējušas asumu. Gan viņai tuvie cilvēki, gan pavisam svešie ir šajās mājās izjutuši viņas viesmīlību.
Pēc vecā tēta nāves 1973. gadā daudz rūpju un pūļu Bērznieku māju pēdējā remontā un iekārtošanā ir pielikusi viņa vecākā meita Rita Vētra.
