Aizraušanās. Mežotnes senpilsētas bagātības.
Aizraušanās. Mežotnes senpilsētas bagātības
Uzartā laukā atrasts zemgaļu saktas fragments Anatolijam Kazačenko kļuva par ierosmi Mežotnes senvēstures pētījumiem.
Par zemgaļu pilskalnu un apmetni entuziastam ir ne vien teorētiska interese. Pagājušajā gadā Anatolijs un viņa domubiedru grupa sāka Mežotnes pilskalna atjaunošanu. Viņu iniciatīvu atbalstīja Rundāles pagasta pašvaldība, piesaistot Eiropas Savienības struktūrfondu naudu. Anatolijs ir mežotnieks. Viņa profesija – vīriešu uzvalku šuvējs. Laukos pasūtītāju ir maz, tādēļ Anatolijs strādā par celtniecības darbu vadītāju un pārvaldnieku restaurējamā privātā namā. Viņa vecāki bija Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas zinātniskie līdzstrādnieki.
Asistē vecākiem
“Uz Latviju tēvu – agronomu – un mammu, kas bija ieguvusi doktores grādu Timirjazeva institūtā, uzaicināja selekcijas stacijas vadība. Mamma ir maskaviete, bet tēta dzimtā pilsēta ir Voroņeža. Es piedzimu Latvijā. Bērnībā asistēju saviem vecākiem, kuriem cukurbiešu izmēģinājumu lauki atradās pie Mežotnes pilskalna. Tikko uzartā zemē vienmēr varēja atrast neparastas lietas – tālas senatnes liecinieces. Sākumā to man ierādīja tēvs. Viņš sazinājās ar arheologiem, bet dažus savus atradumus nodeva Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejam. Kā pateicību viņam izsniedza muzeja bezmaksas apmeklējuma karti. To viņš ir saglabājis.
Mums, Mežotnes bērniem, pilskalnā bija tikšanās vieta, piedalījāmies arī talkās, ko rīkoja manu vecāku kolēģis Egons Fridrihsons. Toreiz man daudz lielāka interese bija par indiāņiem, nevis zemgaļiem. Mežotnes senpilsētas izpēti apzināti sāku, būdams pieaudzis. Reiz ar sievu pastaigājāmies un zemē ieraudzīju zemgaļu saktas gabalu. Aizgājis mājās, izpētīju, sameklēju analogus grāmatās un atradumu noglabāju mūsu ģimenes senlietu krājumā. Kopš tā brīža Mežotnes senvēstures pētījumi ir kļuvuši par manu lielāko aizraušanos,” atzīst Anatolijs.
“Es nezinu, kāpēc daudzi skrien meklēt senatnes auru uz Ķīnu, Indiju vai Meksiku, ja tepat atrodas neizsakāmi bagātīgas, vēl neizpētītas civilizācijas attīstības liecības.”
anatolijs kazačenko
Stratēģiska osta
Entuziasts ir ielāgojis, ka nevienu – pat niecīgāko atradumu –, kuru joprojām ir papilnam senās apmetnes teritorijā, nedrīkst izsviest. Pamatinformāciju par Mežotnes apmetnes un pilskalna vēsturi Anatolijs meklē grāmatās. Vispirms viņš pievērsās zinātniskajai literatūrai, izlasot visus latviski publicētos darbus par arheoloģisko pētījumu rezultātiem, sākot no pagājušā gadsimta 30. gadiem līdz mūsdienām.
Mežotnieks secina: “Informāciju vajag rūpīgi šķirot, jo īpaši tagad, kad daudz materiālu var atrast internetā. Diemžēl ap 40 procentu izrādās autoru fantāzijas. Turklāt arī zinātniskos traktātos versijas un hipotēzes ir ļoti atšķirīgas. Manī allaž izraisa neizpratni latviešu inertā attieksme pret savas tautas vēsturi. Zemgaļi taču bija īsts latviešu “mugurkauls”, kas ieņēma visstingrāko pozīciju, bet Mežotnes osta – stratēģiska vieta, kurā ieplūda tirgotāju kuģi no visas pasaules.”
Nelegāļi jāpielabina
Anatolijs uzskata, ka iegūtās zināšanas ir jāpopularizē, ieinteresējot sabiedrību. Piedāvājums iekārtot Mežotnes pilī senvēstures ekspozīciju ticis noraidīts, kas pētnieku vēl vairāk rosinājis pievērsties inovatīviem meklējumiem. Mežotnieks atradis daudzus ieinteresētus domubiedrus, arī tēlnieci Regīnu Deičmani, kuru aizrāvusi Anatolija ideja par Mežotnes tēla popularizēšanu. Viņš spriež: “Būtu naivi cerēt, ka valstij atrastos nauda arheoloģiskajai izpētei. Arī akadēmisko aprindu pārstāvji pret senvēsturi izturas vienaldzīgi, toties Mežotnē bariem vien siro “melnie arheologi” – vīri, kas, nopirkuši kvalitatīvus metāla detektorus, meklē senlietas. Tās nokļūst dažu kolekcionāru īpašumā, bet sabiedrībai no tā nav nekāda labuma.”
Beidzamajā laikā Anatolijs ir aizrāvies ar alternatīvo vēsturi. Viņš skaidro: “Tā ir interesanta pieeja, jo kāds senatnes fakts vai notikums tiek aplūkots pasaules kontekstā, miksējot dažādus uzziņu avotus un hipotēzes. Tādējādi rodas cits rakurss un izpratnes horizonts.” Būdams optimists, Anatolijs cer piepildīt savas nākotnes ieceres un piemetina: “Man ir Napoleona plāni!”
