Vēsture ir patiesības atspoguļošana tuvākā vai tālākā pagātnē.
Vēsture ir patiesības atspoguļošana tuvākā vai tālākā pagātnē. Vēsture bez viltojumiem ir jāzina ne tikai tagadējām, bet arī nākamajām paaudzēm. Nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai latviešu karavīrs, leģionārs, kurš piedalījās Otrajā pasaules karā, ir Latvijas brīvības cīnītājs. Gribētos dzirdēt vairāku vēsturnieku domas par Latvijas okupācijas sākumu – 1940. gada 17. jūniju –, kad lielvalsts lauza miera līgumu. Vairāki tūkstoši grabošu pusotrtonnīgu “gaziku”, sekojot krievu tankiem, iebruka Latvijā. Sākās Baigais gads. Patrioti, Latvijas armijas virsnieki, aizsargi tika vajāti kā meža zvēri. Daudziem nebija noslēpums, kas notika Krievijā 1937. un 1939. gadā, kad iznīcināja vairāk nekā 90% latviešu, kuri dzīvoja Padomju Savienībā. Vai Latvijas vīri pēc okupācijas 1940. gadā, aizejot pagrīdē, rīkojās pareizi? Tā bija vienīgā izeja.
Baigajā gadā daudzus arestēja un nomocīja, tāpēc dzima Latvijas kārtībsargu bataljoni. Latvieši sagaidīja vācu armiju kā atbrīvotāju, jo tā deva brīvprātīgo bataljoniem ieročus un iespēju cīnīties pret krievu okupantiem. Latvieši negāja iekarot Krieviju, viņi devās kaujā, nežēlojot dzīvības, lai glābtu Dzimteni. Tā no šiem 50 brīvprātīgo kārtībsargu bataljoniem tika izveidota 15. un 19. divīzija. Tāpēc 1943. gada 16. marts tiek pieminēts kā latviešu leģiona dibināšanas diena. No 150 tūkstošiem latviešu leģionāru puse palika kaujas laukā, tūkstoši tika nobendēti Krievijas gūstekņu nometnēs. Vai to drīkst aizmirst? Dzīvi ir tikai daži simti, kas šogad 16. martā vēl varēs aiziet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Esam priecīgi, ka mūs neaizmirst bērni un mazbērni. Esam pateicīgi pašvaldībām, kuras neliedz mums 16. martā pieminēt vēsturi.
16. martā plkst. 11 no Doma laukuma Rīgā sāksies gājiens līdz Brīvības piemineklim. Noliekot ziedus, tiks godināta Latvijas valsts un tās brīvības cīnītāji. Bauskā kritušos varoņus godināsim plkst. 17 evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā, pie kritušo varoņu atdusas vietas.
