Reizēm Ineta Niedra mēģinājusi darīt ko citu, strādāt zemkopībā, veidot savu biznesu, tomēr sapratusi, ka viņas misija ir palīdzēt citiem.
Reizēm Ineta Niedra mēģinājusi darīt ko citu, strādāt zemkopībā, veidot savu biznesu, tomēr sapratusi, ka viņas misija ir palīdzēt citiem
Pirms 14 gadiem vecsauliete Ineta Niedra smagi cieta avārijā. “Mans ārstēšanās laiks bija garš. Gadu gulēju ģipsī, pilnīgi atkarīga no citu palīdzības,” viņa atceras. Negribēdama palikt sēžot ratiņkrēslā, Ineta mācījās staigāt ar kruķiem. Sāpes kļuva par viņas ikdienu. Turklāt ārsti nesolīja, ka iespējama atveseļošanās. Šajā laikā Ineta sāka mācīties neirolingvistisko programmēšanu*.
– Šīs zināšanas mani nolika uz kājām. Sakārtoju savu iekšējo būtību, domāšanu, dzīves uztveri. Nonācu tiktāl, ka 1999. gadā bija iespējama operācija. Tā izdevās, un pamazām sāku staigāt, strādāt dārzā, braukt ar mašīnu. Dzīvē nekas nenotiek nejauši. Pašas sāpīgā pieredze palīdz man saprasties ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības, un palīdzēt viņiem. Saprotu, kādas ir izjūtas, jūtot sāpes, nespēku slimībā. Esmu iemācījusies to pārvarēt.
Turklāt, dzīvojot Vecsaulē, visu laiku dažādā veidā esmu palīdzējusi apkārtējiem cilvēkiem, pielietojot savas zināšanas medicīnā. Mēru asinsspiedienu, veicu injekcijas, masēju. Ar Vecsaules pagastā iecienīto ģimenes ārsti Intu Lagzdiņu medicīnas skolā savulaik bijām vienā kursā.
Esi strādājusi arī ārpus Latvijas, un tā nav bijusi šampinjonu lasīšana.
– No Īrijā strādājošiem paziņām 2001. gadā saņēmu ziņu, ka rakstnieka Alfreda Ālena ģimenē vajadzīgs aprūpētājs. Rakstnieks bija gulošs, kopjams 150 kilogramu smags vīrs. Viņa sieva pēc insulta nespēja atgūties. Mani pienākumi nebija smagi. Palīdzēju ēst, ģērbties, veicu masāžu, runājos, lasīju priekšā. Tā bija pusgadu ilga, ļoti interesanta prakse ar labiem rezultātiem. Piedevām saskarsme ar inteliģentiem, garīgi bagātiem cilvēkiem.
Anglijā, veselības un dzīves aprūpes kompānijā Jorkas pilsētā, arī nokļuvu, citu aicināta. Izturēju konkursu, sāku kā asistente, pēc tam biju sociālā darbiniece pie cilvēkiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.
Vai nebija vēlēšanās palikt Anglijā?
– Strādāju un mācījos, guvu kolosālu pieredzi, varēju sekmīgi veidot karjeru. Nu vismaz piecus gadus tur nostrādāt, lai nopelnītu sev labu nodrošinājumu pensijas gados. Taču man Latvijā bija ģimene, saņēmu ziņu, ka gaidāms pirmais mazbērns. Šajā laikā gribēju būt mājās. Ieskatījos “Bauskas Dzīvē”, izlasīju informāciju, ka tiek atvērts centrs “Ābele”. Prātā pavīdēja doma – “Es tur strādāšu!”. Biju plānojusi pēc dažiem mēnešiem atgriezties darbā Anglijā, tomēr piezvanīju uz centru “Ābele”. Sociālā dienesta vadītāja Inta Baltgalve sacīja, ka darbinieks vajadzīgs uzreiz. Tā nu esmu šeit, nevis Anglijā, kā biju domājusi.
Attieksme pret cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir dažāda. Nebija viegli panākt, ka viņus no ģimenēm ved uz centru “Ābele”. Kādi ir rezultāti?
– Pēc gadiem, kas pavadīti, dzīvojot noslēgtībā, šiem cilvēkiem paveras gluži cita pasaule. Vairākiem mūsu centra klientiem ir kolosālas spējas. Pašlaik regulāri centra apmeklētāji ir ap 20 cilvēku. Pielietojot mākslas terapiju, tiek attīstītas pirkstu, roku kustības, koordinācija, valoda, trenēta uzmanība. 17 gadu vecs jauneklis, kurš skolā nav gājis ne dienu, pēc vienu gadu ilgušām nodarbībām zīmē, veido, dzied, spēj sevi aprūpēt. Tas ir svarīgi, jo šie cilvēki ir jāsagatavo arī dzīvei institūcijās. Tāds brīdis var pienākt, ja pārdzīvo, piemēram, savus vecākus. Mūsu sabiedrībai ir raksturīgi novērsties no šīs problēmas. To atskārš katrs, kad tieši viņa dzīvi, tuviniekus skar šāda problēma.
Vai ģimene izprot, atbalsta tavas pūles šajā jomā?
– Pilnībā! Atveseļošanās laikā mani fantastiski aprūpēja vīrs. Tagad viņš gatavo rāmīšus zīmēšanas nodarbībās tapušajiem darbiem. Znots portāla “BMV power” īpašnieks Edgars Seidars rīko labdarības akciju un ir centram dāvinājis lielisku izziņu literatūru un attīstošās spēles. Tās ikdienā noder mūsu centra apmeklētājiem.
Ko dara jūsu bērni?
– Vecākais dēls Henrijs ir jurists, 26 gadus vecs, meitai Lindai ir 25 gadi, viņa augstskolā “Turība” studē tūrisma uzņēmējdarbību, pašlaik audzina bērniņu. Jaunākais dēls Rihards šogad beigs Latvijas Universitāti un jau strādā par jurista palīgu.
Vai ir kāds padoms, kā sevi uzturēt labā formā?
– Man palīdz izturēt fiziskais darbs laukos un meditācija. Esmu iemācījusies sevi uzturēt kārtībā – galvenokārt ar garīgo spēku, jo fiziskais ķermenis ir tāds, kāds nu tas ir. Neizlikšos, ka man nekas nesāp. Bet es to nolieku malā, lai sevis žēlošana nekļūst par galveno.
Un tomēr – kā tas notiek?
– Dienu sāku ar rīta pārdomām. Jebkuros laika apstākļos apstaigāju savu dārzu, runājos ar kokiem, krūmiem, puķēm. Pašlaik no zemes lien hiacintes, tulpītes, samtenes, kas pagājušajā rudenī pašas sasējušās. Man ļoti svarīga ir vakara meditācija, kad pārdomāju, ko dienā esmu darījusi, atzīstu kļūdas, domāju, kā tās labot. Tas ir laiks, ko atvēlu sev.
Reizēm iznāk studijām gatavoties arī nakts stundās, bet tas man neder. Lai labi justos, man jāiet gulēt ne vēlāk kā ap pusvienpadsmitiem vakarā. Celties varu četros piecos no rīta. No pavasara līdz rudenim tā arī daru. Strādāju dārzā, siltumnīcā un tikai pēc tam uz darbu Bauskā.
Sarunas sākumā uzsvēri, ka esi īsta rīdziniece. Tagad saki, ka bez dzīvās dabas nevarētu iztikt.
– Tā ir noticis. Mana mamma Vizma Dubure ir juriste, vecmāmiņa bija viena no Latvijā pirmajām profesionālajām logopēdēm. Tādā gaisotnē izaugu.
Vecsaulē nonācu, gaidot pirmo dēlu. No dzīvokļa Rīgas centrā – dziļos dubļos, jo māja atradās pie lielas teļu fermas. Mēs ar vīru, kurš ir galdnieks un savulaik strādājis Rīgas kinostudijā, bijām Breša zemnieki. Mans vaļasprieks joprojām ir tomāti, bez pašas audzētiem nevaru iztikt. Tajos ir tik daudz saules!
* Neirolingvistiskā programmēšana: neiro – attiecas uz maņu orgānos (redze, dzirde, tauste, oža, garša) notiekošiem neiroloģiskajiem procesiem;
lingvistiskā – norāda uz valodas nozīmi saskarsmē ar citiem;
programmēšana – metode, ar kuras palīdzību varam vadīt savas domas, rīcību un uzvedību.
No žurnāla “Mistērija”.
***
Uzziņai
Izaugusi zinātnieku ģimenē Rīgā, Ineta Niedra, pirms 28 gadiem ieprecējās Vecsaules pusē, kur dzīvoja vīramāte. Ģimenē izaudzināti divi dēli un meita.
ieguvusi medicīnas māsas izglītību, bet šajā arodā nav varējusi strādāt alerģijas dēļ.
Nodarbojusies ar zemkopību, dārzkopību, aprūpējusi vecus un slimus cilvēkus Latvijā, Īrijā, Anglijā.
Augstskolā “Turība” apguvusi tūrisma uzņēmējdarbības pamatus, pašlaik sociālo darbu studē augstskolā “Attīstība”.
Bauskas Domes centra “Ābele” sociālā darbiniece cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
