Gleznotāja pievēršas sociālajai aprūpei.
Gleznotāja pievēršas sociālajai aprūpei
Ēstere Zemīte spriež: “Ja es kādam bērnam varu būtu pozitīvs resurss, atbalsta punkts, tas jau ir ļoti labi. Mans mērķis nav mainīt pasauli, bet gan palīdzēt citiem justies drošāk.” Viņa ir sociālā pedagoģe ar diezgan lielu pieredzi un pazīstama gleznotāja. Ēsteres darbu personālizstādi 10. martā atklāja Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā.
Pauž attieksmi darbībā
Mākslinieci – nopietnu un dziļu personību – Bauskas publikai atklāja muzeja speciāliste Ilga Balode. Viņa bija redzējusi Ēsteres gleznas Jelgavas Ģ. Eliasa mākslas un vēstures muzejā un nolēmusi, ka kolekcija varētu ieinteresēt arī mūsu pilsētas mākslas cienītājus.
Gleznotājas sarunā ar “Bauskas Dzīvi” galvenais motīvs ir ēteriskās un skarbās pasaules līdzāspastāvēšana. “Es apzināti tiecos abas jomas līdzsvarot, un šķiet, ka tas beidzot ir izdevies. Mans tēvs ir gleznotājs, arī vecākais brālis ir mākslinieks, tādēļ jau bērnībā virzījos pa ierasto ceļu profesijas izvēlē. Vispirms bija J. Rozentāla mākslas vidusskola, tad – studijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Tomēr jau agrā jaunībā bieži sev jautāju, kāds citiem ir labums no tā, ka sēžu darbnīcā un gleznoju? Vai tāda – diezgan izolēta, sakārtota – dzīve ir īstā izvēle, lai paustu savu attieksmi pret pasauli? Man gribējās ko vairāk, tāpēc iestājos sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”. Man bija neliela pieredze, jo aktīvi piedalījos Lutera draudzes diakonijas darbā,” izvēli pamato Ēstere.
Jau studiju laikā viņa kopā ar domubiedriem nodibināja un vadīja dienas centru ielas bērniem Latgales priekšpilsētā Rīgā. Vēlāk gleznotāja īstenoja atbalsta projektu nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, strādāja par sociālās palīdzības organizatori Latgales priekšpilsētas sociālās palīdzības dienestā un par Latvijas Universitātes lektori.
Kibucs un ivrits
Ēsterei ir bijusi arī cita interesanta pieredze. Vienu gadu viņa dzīvoja Izraēlā un strādāja kibucā – lauksaimniecības komūnā, kur valda vienlīdzības princips. Ēsteres vecmāmiņa dzīvo Telavivā, un savulaik gleznotājai tika piedāvāts Izraēlā apmesties uz pastāvīgu dzīvi, bet viņa izvēlējās atgriezties Latvijā. Toties iespaidi par kibucā pavadīto laiku joprojām ir spilgti: “Komūnai, kurā bija ap divi tūkstoši iedzīvotāju, piederēja apelsīnu sulas ražotne, avokado, mandarīnu un ziedu plantācijas. Katru dienu man četras stundas bija jāstrādā uz lauka, virtuvē vai veikalā, bet četras – jāmācās ivrits. Kibucu iedzīvotājiem pašiem nekas nepieder. Iztiku un citus materiālus labumus viņi nopelna ar darbu. Kopienā visi ir vienlīdzīgi, nekāda diferenciācija nenotiek. Ar izbrīnu vēroju, ka daudzi patiešām strādā aktīvi, bet citi atļaujas slaistīties, jo rezultāts no tā nemainās. Trīs reizes dienā komūnas iedzīvotāji ieradās uz kopīgām maltītēm milzīgajā centrālajā ēkā. Tā atradās kalna galā gluži kā baznīca. Dzīve komūnā ir vienmuļa un iepriekšparedzama, tādēļ saprotu cilvēkus, kuri izvēlas pamest kibucu. Tas nav aizliegts. Man bija iespēja neilgu laiciņu apmeklēt mākslas nodarbības Becalela Mākslas akadēmijā Jeruzalemes universitātē.”
Telpas bezgalība
Izraēlas asociācijas ir nolasāmas arī Ēsteres vairākās kompozīcijās. Viņas darbiem piemīt apskaidrots miers. Smiltis, mākoņi, sniegs, ūdens gleznās veido savdabīgus ornamentus. Ēstere piemetina: “Tos savienojot, rodas bezgalīgas telpas iespaids. Tajā ir arī centrs, kas izstaro mīlestību un sniedz drošību, lai katrs varētu ļauties brīvam lidojumam.” Kompozīcijās ir ļoti augstas debesis, bet cilvēks, dzīvnieks vai putns ir tikai mazs puteklītis izplatījumā.
Aizvien biežāk Ēsteres darbos parādās putnu motīvi. Pirms dažiem gadiem, saņemot dāvanā kvalitatīvu fotokameru, māksliniece sāka tos fotografēt un vērot. Viņasprāt, putnu pasaule ir īpaša, tādēļ vajadzīgs laiks, iekams cilvēks tai atveras.
