Jubileja šonedēļ baušķeniecei Ausmai Gareckai.
Jubileja šonedēļ baušķeniecei Ausmai Gareckai
Gandrīz visu darba mūžu Ausma Garecka ir strādājusi uzņēmumā “Bauskas piena kombināts”, šo laiku viņa atceras ar labiem vārdiem. Tomēr, kas zina, kā būtu veidojusies dzīve, ja nebūtu padomju laika represiju.
Agra rīta mīklas
A. Garecka rīt, 15. martā, svinēs 80 gadu jubileju. Viņas dzimtā mala ir kādreizējais Paņemūnes pagasts pie pašas Lietuvas robežas, “Pureņu” mājas. Netālu bijis “Vimbu” muitas punkts. Zemnieku ģimenē augušas divas māsas un brālis, un bērnība nekādi neliecinājusi par drūmiem nākamajiem divdesmit gadiem.
Viens no briesmīgākajiem bijis 1944. gads, kad frontes līnija māju šķērsojusi pat piecas reizes. Nakšņojuši dārzā, jo ēkas bombardētas. Reiz vācieši pagalmu piekrāvuši ar munīciju. Nav bijis pat jāmin, kas notiks ar māju, ja kāds pretinieka lādiņš trāpīs. No rīta galvenais bijis noskaidrot, kāda vara tobrīd ir valdošā. Ilgu laiku nevarējuši būt ne brīdi droši par to, kuras armijas karavīri būs uzvarējuši. Ar laiku frontes līnija stabilizējusies, mājā apmetusies krievu armijas štāba daļa, atvēlot mājiniekiem tikai virtuvi. “Pureņu” saimnieks vedis ar ratiem ievainotos krievu karavīrus uz kara hospitāli Biržos. Tomēr šis darbs no represijām nav paglābis.
Pēc kara Ausma turpinājusi mācības Bauskas 1. vidusskolā. 1949. gada vasarā meitene gatavojusies beigt vidusskolu, likusi eksāmenus.
Trimda un atgriešanās
Skolu pabeigt nav izdevies. Visa ģimene 1949. gadā izsūtīta uz Sibīriju. Tēvam no uztraukumiem radušās problēmas ar sirdi, un pēc gada viņš nomiris. Arī turpmākie gadi bijuši uztraukumu pilni. 1954. gadā izsūtīto vidū parādījusies informācija, ka tiek vākti pusaudži no bērnunamiem un izsūtīto ģimenēm. Nav bijuši skaidri pasākuma mērķi un nodomi, taču ģimene pārbijusies un sūtījusi Ausmas jaunāko māsu uz Latviju, tas arī izdevies.
1957. gadā no Latvijas radiniekiem saņemta ziņa, ka ar kādas Rīgas advokātes palīdzību var nokārtot dokumentus, lai tiktu atpakaļ. Izdomājot aizbildinājumu par vecmāmiņas bērēm Latvijā, Ausma lūgusi iespēju doties atvaļinājumā uz dzimteni. Šeit izdevies nokārtot dokumentus, saņemt kolhoza piekrišanu.
Gaviļniece atceras: “Ierados Valsts drošības komitejā ar visiem dokumentiem. Atbildēja, ka atbilde būs tikai pēc trim mēnešiem, lai braucu. Teicu viņiem: “Man nav naudas, ar ko aizbraukt atpakaļ. Lieciet vai nu cietumā, vai sūtiet uz Sibīriju, bet naudas man nav.” Atļāva uz laiku apmesties pie radiniekiem. Pēc trim mēnešiem saņēmu apstiprinājumu, ka atļauj palikt, un dokumenti tika nosūtīti arī mātei un brālim uz Sibīriju.”
Siera ražošanas tehnoloģe
Latvijā sākumā ir daži pagaidu darbi, pēc tam jubilāre strādā Bauskas piena kombinātā, apprecas ar Jāni, neklātienē pabeidz vidusskolu un studijas Pārtikas rūpniecības tehnikuma piena rūpniecības nodaļā. Arī piena kombinātā pamazām uzlabo prasmes – vispirms bijusi strādniece, tad meistara palīdze, tad siera ražošanas tehnoloģe.
Atmiņā skaistākie brīži saistīti ar kori “Zemgaliete”. To organizēja Nikolajs Dreimanis, kurš bija liels koru entuziasts.
