Tā gadās. Mani apzaga skaidrā dienas laikā, turklāt savās mājās.
Tā gadās. Mani apzaga skaidrā dienas laikā, turklāt savās mājās
Gadījās rīta pusē pēc atgriešanās no veikala atstāt somu verandā, ieiet pie vistuvākajiem kaimiņiem gandrīz vai pēc sāls, vīram – apraudzīt, kā nakšņojuši ziemas ķiploki, vai kaķi atkal nav tos izkašņājuši. Durvis, protams, ar uzticības atslēgu. Pēc minūtēm piecām atgriežoties mājās, durvīs sastapu jaunu vīrieti melnā, ar metāliskiem spīdumiem rotātā vējjakā. Par frizūru varētu teikt – ezītis, ja tikai bāli rudo matu segums nebūtu tik skops. Sejā – pati laipnība. Piedāvājumā – lietota, vietām ar līmlenti salāpīta dārza laistāmā šļūtene. Acīs jautājums, vai pirkšu. Protams, ne, jo intuīcija saka – šī manta varētu būt zagta.
Pārmijam dažus vārdus. “Ciemiņš” apjautājas par kādu, atklājas, mums abiem pazīstamu cilvēku, nu jau “bomža” kārtā, un nelūgtais viesis prom ir.
Atklājums
Pēc pusotras stundas, ieraudzījusi verandā atstāto somu, metos pārbaudīt, vai nesen uzdāvinātais maciņš ir vietā. Nav gan! Zaudējums niecīgs, ja atmet man ļoti svarīgu personas dokumentu, kura vērtībā iekļaujams arī atjaunošanas ilgums – vismaz divi mēneši.
Zvanu policijai, kaut gan zinu, ka pāris latu un pēc ādas vēl smaržojoša maciņa dēļ neviens īpašu trauksmi necels. Bet esmu mācīta, ka par katru zādzību policijai tomēr ir jāziņo, lai tā vērtētu kriminogēno situāciju pilsētā.
Atkāpe
Kamēr gaidīju solīto iecirkņa inspektoru, izjutu greizsirdību uz tālās bērnības laiku, kad saimnieks aizejot āra durvis atspieda ar slotu. Tā bija zīme, ka mājās neviena nav. Toreiz nebija televizoru, datoru un citu mūsdienās vērtīgu mantu, bet skapjos un pieliekamajā šis tas atradās gan.
Risinājuma pagaidām nav
Pārdomas pārtrauca atnākušais iecirkņa inspektors nevainojamā formā, pieklājīgs, arī mazliet neticīgs, vai tikai maciņu neesmu kaut kur citur nolikusi. Laikam arī viņam zagļa tempi likās par straujiem. Mūsdienu jauniem cilvēkiem neraksturīgi glītā rokrakstā un literāri pareizā valodā viņš pierakstīja manis stāstīto un atvadījās.
Atcerējos, ka dažādu papīrīšu vidū maciņā bija arī “Maximas” karte “Paldies!” ar uzkrājumu Ls 1,74. Veikalā Pionieru ielā vadītāja sazvanījās ar “Maximas” centru Rīgā, kur pateica, kur, kādā datumā un cikos līdz minūtes precizitātei karte ir iztukšota. Tas manī kliedēja inspektora izteiktās šaubas par maciņa nozagšanu, bet ne vairāk.
Cerēju, ka policiju interesēs papildu pavedieni – pazīstamas personas pieminēšana sarunā ar iespējamo zagli un kartes izpirkšanas process novērošanas kamerās. Tomēr ne. Saprotu, ka lieta par sīku, lai policija tērētu dārgo laiku. Taču katrs zaglis reiz var kļūt sabiedrībai ļoti bīstams.
Katrā “Tā gadās” ir sava mācība. Šoreiz atgādinājums pašai sev un visiem citiem – neatstāsim māju un dzīvokļu durvis neaizslēgtas ne uz mirkli, jo zagļi par mūsu mantu ir “nomodā” ik brīdi.
