Kādu pārestību, arī nepelnītu, esam izjutis katrs. Un tas ir sāpējis, īpaši tiem, kurus daba apveltījusi ar jūtīgāku pasaules un visu lietu uztveri.
Kādu pārestību, arī nepelnītu, esam izjutis katrs. Un tas ir sāpējis, īpaši tiem, kurus daba apveltījusi ar jūtīgāku pasaules un visu lietu uztveri. Nu nespēj visi reaģēt uz padomu “neņem galvā”, kaut arī šī vārdkopa ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu brīnumplāksterim.
Šonedēļ uzklausīju vienu sievieti, kurai sirds smeldza par bezspēcību. Gan pašas, gan pusaugu dēla vēlēšanās būt patiesiem izraisījusi negaidītu situācijas attīstību, un netaisnība šajā gadījumā ir mokošākais. Dēla pastaiga un drauga kustību “ritentiņu” veidošana gar kādas privātmājas žogu pārvērtusies dramatiskā ainā. Ēkas saimniekam šķitis, ka viens puika ir kāpis uz metāla drāšu pinuma un mēģinājis to sabojāt. Vīrietis izbraucis ar automašīnu uz ielas, ar varu zēnus iesēdinājis salonā, draudējis vest uz mežu un tur ar viņiem izrēķināties.
Skaidrošanās nav pārliecinājusi kārtības sargus par to, ka zēni tikai pastaigājušies un nav žogu bojājuši. Pieauguša cilvēka versija ir palikusi stiprāka par bērna taisnību. Tā šādās reizēs mēdz būt – mūsdienu jauniešu vispārpieņemtais sliktās uzvešanās modelis ir populārāks un pieņemamāks. Bet varbūt tā ir nevēlēšanās otrā ieklausīties un mēģināt saprast, varbūt pārspēka izrādīšana pret vājāko? Psihologi šādām situācijām rod dažādu skaidrojumu. Jau pieminētā zēna māte sarunā nespēja valdīt asaras, jo pusaudzim ir ļoti smagi pieņemt netaisnību un pārdzīvot draudus ne par ko. Zēni nosolījušies vairs nestaigāt pa liktenīgo ielu, bet pārestību jau nav tik vienkārši izsāpēt. Savukārt mātē gruzd doma, ka, neticot bērniem, viņi netieši tiek mudināti melot.
