Ak, mēnestiņ, tu mana pusnakts saule.
Ak, mēnestiņ, tu mana
pusnakts saule,
Tu vienīgais, man cita
nevajag.
Tu staro manī, lielo
atstarotāj,
Tu – dižākais un
maģiskākais mags.
Es tikai vienu zinu
tikpat lielu,
Kas pāri visai manai
dzīvei spīd,
Un domās izstaigāju
katru ielu,
Kur varbūt kādreiz
viņa gaita slīd.
Un domās apciemoju
katros svētkos,
Un ikdiena par gaišiem
svētkiem kļūst,
Kad klusums ierunājas
viņa balsī,
Kad mūsu domas
savijušās plūst.
***
Caur miglas plīvuriem,
pār peļķēm lēkājot,
nāk pavasaris,
vēja slotu matos
un lazdas skaru garu
pogcaurumā.
Nāk pavasarīgs,
pārgalvīgs un lecīgs.
Nāk tavu
izdīgtspēju pārbaudīt.
