Mazgāju logus jaunajā mājā (apžēliņ, cik to ir daudz!) un skatos uz debesīs peldošiem mākoņiem. Tur tagad dzīvo kāds, kuram jākļūst par eņģeli saviem bērniem….
Mazgāju logus jaunajā mājā (apžēliņ, cik to ir daudz!) un skatos uz debesīs peldošiem mākoņiem. Tur tagad dzīvo kāds, kuram jākļūst par eņģeli saviem bērniem…
Pirms pāris nedēļām nomira mans pirmais vīrs. Ar otro pašlaik šķiros. Tikko esmu saņēmusi bildinājumu no vīrieša, ar kuru esmu pazīstama ilgus gadus. Viņš garantēja kredītu, un dzīvi sāksim pilnīgi no jauna, jaunā vietā, nopirkām māju ārpus pilsētas.
Uz pirmā vīra bērēm, protams, netiku aicināta, bet pēc tām uz kapiem aizbraucu kopā ar dēlu, kuram jau 16 gadu. Grūti pieņemt, ja cilvēks nomirst 35 gadu vecumā. Vēl smagāk zināt, ka pat mirstot viņš mani ir atzinis par savu mūža mīlestību. Asaru nav. Tā ir izsāpēta pagātne.
Pašķīrāmies stulbi. Apprecējāmies jauni, man tikko 18, vīram par gadu vairāk. Nebija, kur īsti dzīvot, mitinājāmies pie dažādiem radiem, pa kaktiem, īrētās istabiņās ar mazu bērnu. Kopām vīra vecmāmiņu, kura solīja norakstīt mums savu vienistabas dzīvokli.
Maniem radiem vīrs ļoti nepatika, tāpēc nemitīgi saņēmu padomus un pamācības, kā vajadzētu rīkoties. Viņš strādāja divās darbavietās, lai es varētu studēt un mēs kaut kad tiktu pie sava dzīvokļa. Taču plaisa mūsu starpā bija radīta, un … izšķīrāmies.
Pēc gada gluži nejauši sastapāmies radu kāzās un līdz sirds sāpēm sapratu, ka šis vīrietis man ir vajadzīgs vairāk par visu pasaulē. Dēls auga, viņam bija nepieciešams tēvs. Tikāmies paslepus no maniem radiem un gandrīz noticējām, ka būsim laimīgi.
Taču tad nāca gaismā, ka pirms mūsu sastapšanās kādas neprātīgas nakts iznākums ir jaunas sievietes grūtniecība. Viņai bija stingrs mugurkauls, panāca, ka tiek apprecēta, un turpmākos gadus vīru turēja stingri eža ādas cimdos.
Es teiktu, ka viņš iznīka šajā kopdzīvē. Piedzīvoja pirmo infarktu. No sievas aizgāja, dzīvoja pie brāļa. Viņš bija pie manis un lūdza, lai iedodu dēla fotokartītes. Pēdējā gadā mocījās ar smagu depresiju, bet nevarēja saņemties ārstēties. Sieva viņu izsmēja, kas tad tā par slimību vīrietim. Tad otrs infarkts, un … viņa vairs nav. Nu mums abām aug dēli.
Varu vien domāt, kāda būtu mūsu dzīve, ja būtu bijis, kur dzīvot, ja ģimenes būtu mūs atbalstījušas. Ja, ja, ja..
DAIGA
