Pusstundas laikā slimnīca kļūst par vienu datoru nabadzīgāka.
Pusstundas laikā slimnīca kļūst par vienu datoru nabadzīgāka. Nepieciešamas tikai piecas minūtes, lai garnadži iekļūtu automobilī un nozagtu portfeli ar naudu, dokumentiem. Vēl nedaudz, un varbūt varēs rakstīt par gadījumu, kad kādam būs izzagtas acis no pieres, un nelaimīgais cietējs to nebūs i pamanījis. Šādas, skarbi ironiskas pārdomas raisījās, ieskatoties avīzes interneta portālā komentāros pie ziņas “Aiztur bruņotu laupītāju bandu”. No pussimta izteikto viedokļu viena liela daļa pauda žēlumu pret aizdomās par zādzībām aizturētajiem vīriešiem. Pieļauju, ka daļai atbalstītāju tā bija tikai ārišķīga dižošanās, kas noteikti neatklāja viņu patiesos uzskatus. Tomēr zagļus aizstāvošajos komentāros ieskanējās arī dažas satraucošas atziņas: “Dzīvojam valstī, kurā gribot negribot kaut kas nelegāls jādara. Ar pliku aldziņu izdzīvot nevar. Viņi centās, lai ģimenēs nebūtu trūkuma. Dzīvot labi gribas šodien, nevis pēc desmit gadiem.” Vēl kāds spriež, ka “puikas bija malači, tikai žēl, ka iekrita. Vajag tikai zagt un vēlreiz apzagt šito valsti. Valdība pati izprovocē, lai zagtu. Kāds mums te dzīves līmenis – viss tik dārgs, algas tik zemas”. Taču kā visskarbākais apgalvojums skan šāda atziņa: “Šitiem nabagiem, aizturētajiem zagļiem, nebija naudas, lai atpirktos.”
Protams, netrūka arī tādu, kas kritizēja zagļu atbalstītājus. Taču no domas vien, ka kādam publiski, lai arī nosacīti anonīmi, jo nepieciešamības gadījumā var izskaitļot un atpazīt vairumu komentāru autoru, ir vēlēšanās teikt labus vārdus par zagļiem, kļūst baisi. Ja kāds skaļi un droši vēstī, ka zagt ir labi, tad ar sabiedrības morāli kaut kas nav kārtībā.
