Parasta darbdiena. Tā līdzīgi daudzām citām atmiņā nepaliks. Pirms braukšanas uz mājām dodos iepirkties.
Parasta darbdiena. Tā līdzīgi daudzām citām atmiņā nepaliks. Pirms braukšanas uz mājām dodos iepirkties. Veikalā cits citam garām iet cilvēki. Daudzi pa vienam, daži divatā pārspriež vajadzīgos pirkumus. Man ir to saraksts, tāpēc ilgi pie letēm neuzkavējos. Ilgāk jāapstājas vien pie kases, jo izveidojusies pagara rinda.
Stumju līdzi ratiņus, tiem priekšā pamaisās mazs gaišmatains zēns. “Nāc malā!” aicina, iespējams, viņa māsa. Mazais nepacietīgi grib ātrāk norēķināties. Viņš stāsta, ka, tik ilgi stāvot rindā, saldējums izkusīs. Te prieka pilnās zilās acis pievēršas man. “Kā tevi sauc?” pēkšņi dzirdu bērna balsi, man jautājot. “Kristīne,” pārsteigta, uzlūkojot mazo stāvu, atbildu un turpinu: “Bet kā sauc tevi?” Taču mazais sakautrējas un neatbild. Viņš stumj saldējumu pa slīdošo lenti. Pārdevēja pasmaida un sola zēnam drīz pieņemt pirkumu. Viņš skaļi raizējas: “Saldējums jau kūst.” “Tik ātri jau tas nenotiks,” mierina māsa.
Mani daudzie pirkumi paslīd garām kasei. Aiz sevis atkal izdzirdu: “Kā tevi sauc?” “Liena,” atbild cita veikala apmeklētāja. Arī viņai neizdodas uzzināt jautātāja vārdu.
Ikdiena paslīd garām nemanot. Ievērojam darba nedēļas sākumu un beigas. Un atkal viss no gala. Spilgtie mirkļi gan ilgāk mūsos uzkavējas. Skatiens, negaidīts jautājums, sastapšanās. Kā tajā parastajā brīdī pie lielveikala kases. Pēkšņums un negaidītība mirkli padara spilgtu un ietin burvībā. Te bija un vairs nav. Taču prieks saglabājas kādu laiku. Šoreiz tika man, pārdevējai un vēl kādai pircējai vārdā Liena.
