Mums ir daudz un dažādu atceres dienu. Ir Helovīna diena, Lūcijas diena, Valentīna diena, kad cilvēki mīlējas, Lietussargu diena, tad jāpulcējas vienuviet.
Mums ir daudz un dažādu atceres dienu. Ir Helovīna diena, Lūcijas diena, Valentīna diena, kad cilvēki mīlējas, Lietussargu diena, tad jāpulcējas vienuviet. Populāra solās būt Pastnieku diena, bet ir arī Zemes racēju diena, un tad ir jārok. Daži cilvēki domā, ka rakšana ir tāds vienkāršs darbiņš, bet te nu viņi ļoti maldās. Katrai rakšanai ir filozofiska jēga, tas ir izziņas process, vēlme ieraudzīt to, kas apslēpts skatienam, jo dziļāk mēs rokam, jo vairāk uzzinām. Bet dīvainākais šajā procesā bija tas, ka es precīzi zināju, kur. Jārok pļavā aiz ābeļdārza, pie lielā novadgrāvja. Pavasarī te vienmēr satecēja ūdens, bet rudenī pēc pirmajām salnām nogatavojās vilkābeles sarkanās ogas. Pēdējo reizi pļavu nopļāvu pirms pieciem gadiem, kad piena sieva vēl staigāja ar kanniņu un viņas gotiņai vajadzēja sienu.
Tagad ap Jāņiem tā uzzied visā krāšņumā, tad te var savākt ārstniecības augus, bet ziedu spilgtajās krāsās un zāļu reibinošajās smaržās vārgāks cilvēciņš zaudē samaņu.
Biju izracis bedri metra dziļumā, kad mani apciemoja nepazīstams kungs.
Sasveicinājies viņš pajautāja:
– Stādīsit koku?
– Nē, roku tāpat vien.
– Jā, jā, saprotu, kad beidzu strādāt meliorācijā, ar mani notika līdzīgs gadījums. Bieži vien naktī nevarēju aizmigt, tad cēlos un gāju rakt, ziniet, tas palīdzēja.
– Esmu šo vietu nosapņojis, kā jūs domājat, cik dziļi vajadzētu?
– Vismaz četrus metrus, bet dariet to pakāpienveidīgi, lai jūs vieglāk spētu izkļūt no bedres.
Beidzot ierakos tik dziļi, ka varēju lūkoties vienīgi debesīs, un tad atcerējos kāda ģeologa brīnišķīgos, neticamos stāstus. Viņš meklēja karstos ūdeņus un naftu Kurzemē. Bet varbūt tajos bija patiesība? Kad nepazīstamais kungs atkal atnāca ciemos, viņu sagaidīja daži pārsteigumi.
– Zilais māls! Kimberlīts! Kādā dziļumā jūs to izrakāt?
Mālus biju mazliet iekrāsojis, un tad viņš pamanīja novadgrāvī skalojamo pannu.
– Vai tiešām kaut ko atradāt?
– Jā.
Mazais kristāla gabaliņš, ievietots sērkociņu kastītē uz melna samta, saules staros iemirdzējās visās varavīksnes krāsās kā burvestības liecinieks, rādīdams ceļu uz neizzinātās pazemes noslēpumiem.
– Neticami!
Kungs tūdaļ parādīja pasi un izteica vēlēšanos piedalīties tālākā izpētes darbā.
Pase bija īsta, bet man radās šaubas, vai viņš ir tā pati persona, jo informācija par rakšanu bija konfidenciāla jeb, kā modernāk mēdz sacīt, klasificēta, tomēr tās noplūde bija zibenīga.
Bedre vēl nebija aizbērta, kad piezvanīja Alberts. Gribot no manis atpirkt nekustamu īpašumu. Interesanti, cik lielu summu viņš piedāvās, taču zinu, ka pļavu ne par kādu naudu nepārdošu. Tagad, satiekot pašmāju miljonārus, vienmēr aicinu ziedot līdzekļus Latvijas zemes dzīļu izpētei.
***
Harijs Rundālē
