Jubileju šodien, 2. maijā, svin jaunsaulietis Teofils Zilgalvis.
Jubileju šodien, 2. maijā, svin jaunsaulietis Teofils Zilgalvis
Skarbi jaunības un smagi darba gadi kolhoza brigadierim TEOFILAM ZILGALVIM savulaik nav ļāvuši apskatīt pat Latviju. Kolhoza darbam ir atdots teju viss.
Skaudrā jaunība
Teofilam bija tikai pieci gadi, kad zaudēja tēvu un māti. Lai arī vecāmāte vēlējās paturēt saimniecību, kura tam laikam bija liela – ap 50 hektāru, tomēr lemts citādāk – notiek izpārdošana ūtrupē, iegūtā nauda tikšot nolikta bankā, vēlāk bērni to varēšot iegūt. Diemžēl šo naudu T. Zilgalvis tā arī nekad nav saņēmis, bet kopš 1933. gada dzīvo pie audžuvecākiem.
Jau no 12 gadiem zēns sācis strādāt lauku darbus – mācījies sēt pat ar abām rokām. Vienu brīdi pabijis arī mazpulcēnos un saglabājis labas atmiņas par Kārli Ulmani. Teofils stāsta: “15. maiju svinējām kā Latvijas atjaunošanas dienu. Laukos tolaik bija daudz vairāk cilvēku un pie mājām plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Tagad viņu uzskata par diktatoru. Bet viņš gluži vienkārši bija cilvēks, kuram rūpēja Latvija, daudz braukāja apkārt un uzklausīja vienkāršo ļaužu viedokli. Mūsdienās amatpersonām nav raksturīgi uzklausīt vienkāršu cilvēku domas un izjūtas.”
Lai arī zeme savulaik bija zaudēta ūtrupē, tomēr padomju laikos jaunā puiša māsu izveda uz Sibīriju. Teofils laikus to uzzināja, varbūt būtu izdevies sarunāt par attiecīgu grādīgās dziras daudzumu un dažām dāvanām atbrīvot māsu no sarakstiem, tomēr pietrūka pusstundas. Kad jaunietis steidzās ar sagādāto pie izvešanas organizatoriem, mašīna jau izbrauca pretim ar arestētajiem. Diemžēl no Jelgavas vairs izpestīt nebija nekādu cerību. Māsai nācās kādu laiku pavadīt drūmos apstākļos Sibīrijā.
Darbs bez brīvdienām
22 gadu vecumā Teofilu Zilgalvi iesauca padomju armijā. Atgriežoties Latvijā, īsta darba kādu laiku nebija, līdz viņš nokļuva Jaunsaulē. Sirmgalvis stāsta: “Piedāvāja strādāt pie Jaunsaules brigadiera par rēķinvedi. No tā laika arī Jaunsaulē darbojos. Biju atbildīgais par noliktavu, degvielu, vajadzēja uzmērīt kolhoza platības. Drīz visu kolhozu jau no galvas zināju. Labāk lietas veicās, kad par vadītāju sāka strādāt Valdis Ģēvelis. Viņš vairāk cēla, bet es biju atbildīgais par lauku darbiem. Neklātienē ieguvu agronoma izglītību.” Pēc kolhozu apvienošanās centrs pārcēlās uz Vecsauli, bet Valdis Ģēvelis aizgāja citā darbā, un Jaunsaulei uzmanības bija mazāk.
Ieņemamais amats – brigadieris – bija liela uzticība, ko Teofils Zilgalvis tā arī novērtēja un centās attaisnot. Strādāja daudz, bez atvaļinājumiem un vasarā bieži vien arī sestdienās un svētdienās.
Laiks Latvijai
Atmodas laikā atgūta daļa tēva zemes, kā arī neliela platība Jaunsaulē. Pirmais zemkopības gads bijis ļoti veiksmīgs. Teofils atceras: “Tas bija Godmaņa pirmais gads, kad labība maksāja 23 santīmus kilogramā. Izdevās laba raža, ko arī uzreiz nodevu. Uzzināju, ka Jelgavā tirgo traktorus un arī nopirku. Vēl iegādājos piekabi, arklu – toreiz nākotne rādījās vairāk rožainās krāsās.” Diemžēl pēc gada maksāja vairs tikai četrus santīmus par kilogramu kviešu, un ar laiku tēva zemes platības tika iznomātas.
Tagad Teofils laimīgi izbauda mājas ģimenes dzīvi, auklē mazmeitu, kamēr meita ir darbā Rīgā. Kopā ar dēla ģimeni apaļo 80 gadu jubileju svinēs izbraucienā – dosies uz Dobeles rajona “Pikšām”, lai pieminētu Kārli Ulmani. Samērā garā maršrutā varbūt iekļaus arī Ventspili. Šāda ekskursija būs ļoti laba dāvana.
