Praktiķis ar mākslinieka dvēseli.
Praktiķis ar mākslinieka dvēseli
Pavasara pumpuru vēršanās trakums negaidītos virpuļos savij arī cilvēku attiecības. Mīlestības uzplaukšanas laikā pārņem vēlme izzināt skaistus attiecību rašanās un pilnveidošanās stāstus. Vienu no tiem bija iespēja uzzināt pirms neilga laika. Bauskas meitene Baiba (kādreiz viņa bija Matuseviča) un Rīgas puisis Miķelis. Viņus abus tagad vieno uzvārds Gornavi, kā arī simtiem vēl citu trauslu un ļoti noturīgu pavedienu.
Sarunājos ar Miķeli, bet mūsu sarunā ļoti bieži ieskanējās Baibas un Bauskas vārds. Vēl šī bija viena no retajām reizēm, kad sarunu biedrs tik ļoti interesējās, kā man veicas ar rakstīšanu, vai viņš ir pareizi saprasts, vai nav vajadzīgi kādi papildinājumi.
Atceroties mūsu sarunu kādā no Rīgas kafejnīcām, pārlasot Miķeļa un Baibas man sūtītās elektroniskās vēstules, guvu vēlreizēju apliecinājumu tam, cik laimīgi un skaisti savstarpējās attiecībās spēj būt cilvēki, kad viņi mīl viens otru, apkārtējos, dabu, savu darbu un to vietu, kura viņiem dāvājusi iespēju iemīlēties.
– Tas bija kādā vasarā pirms pāris gadiem, kad saulainā un siltā dienā ar draugu Edgaru sadomājām braukt uz copi. Nez kāpēc izvēle krita tieši uz Bausku. Salasījām visas copes lietas, iemetām “bemberī” un devāmies ceļā. Skanēja Latvijas Radio 2, siltais vējš un saules stari noskaņojumu darīja arvien nebēdnīgāku. Pa ceļam Edgars izdomāja, ka vajadzētu iebraukt mājās pie mammas. Tur es pirmo reizi ieraudzīju Baibiņu, Edgara māsu. Ieraugot viņu, man caur ķermeni izskrēja tirpiņas, kājas palika stīvas kā ceļa stabi. Nobaudījuši tikko ceptas gardas pankūkas, devāmies uz upi. Edgara māsa arī brauca mums līdzi – it kā peldēties.
Upmalā viss risinājās kā banālā romānā. Pāris reižu iemetu ūdenī bada pātagu, tad uznāca stiprs vējš un visa luste uz copi bija zudusi. Turklāt turpat līdzās dzīvojās “zivtiņa”, kura bija aizskārusi manu sirdi. Makšķerēšana izvērtās jaukā sarunā, kuras laikā jutu pār sevi nolīstam vēl vienu stindzinoši aukstu un vienlaikus svelmīgi karstu šalti. Tas bija Baibas burvīgais smaids. Tagad, atceroties to sarunu, gribas domāt, tie bija mirkļi, kad dzima mīlestība. Tur, upes malā, Bauskā, pilsētā, kura tagad sevi apliecina tik fantastiski piemērotā devīzē “Pilsēta, kurā satiekas”.
Lieliski. Man šķiet, Bauskas pašvaldībai vajadzētu nopirkt šo stāstu un par bargu naudu tirgot kā savas pilsētas skaistu mūslaiku leģendu.
– Nav jāpērk, ja grib, lai lieto tāpat, jo mīlestība jau nav naudā mērāma. Turklāt Bauska pēc Rīgas nu kļuvusi par manu otro dzimto pilsētu, skaistāko pilsētu pasaulē. Tieši tāpēc kāzas mēs arī svinējām Bauskā. Visi kopā devāmies uz Ķirbaksalu. Tur Baibiņa pina vainadziņu, es no koka zariem taisīju plostu. Līgava vainadziņu iemeta Mūsā, es plostu palaidu Mēmelē. Un tie patiešām Lielupē satikās un aizpeldēja lejup pa straumi kopā.
Un tā viens Rīgas puisis nozvejoja provinces meiteni.
– Meitenes no provinces ir vislabākās. Viņām ir pavisam citādāks skats uz lietām sev apkārt, uz dzīvi. Mani, piemēram, valdzina viņu tuvība dabai. Un rīdziniekam tas nebūt nav mazsvarīgi. Turklāt, strādājot izklaides industrijā, nemitīgi man apkārt ir troksnis, daudz cilvēku.
Rīgas meitenes ir tādas sadomājušās nezin ko, deguni gaisā, iedomu pārņemtas. Lauku meitenes ir vienkāršākas, atklātākas un brīvākas. Kā tādas skaistas un smaržīgas pļavas puķes.
Pag, ja vēl ļausimies šīm romantisma straumēm, mūsu sarunu tās ieraus dzejas mutuļos gluži kā Lielupes zilajos ūdeņos. Bet dzīvē ir jau arī ikdienas proza – pienākumi, darbs.
– Man jau vispār nav nekas arī pret dzeju. Man, starp citu, pat ļoti patīk, kā Baibiņa dzied un mazā meita Dārta dejo līdzi. Tas nudien izskatās skaisti un saviļņojoši. Bet nu varam arī parunāt par prozu – par darbu. Kaut gan nekur tālu no mākslas pasaules tāpat nenonāksim.
Jau no dzimšanas esmu atradies teātrī. Cik sevi atceros, tētis Juris Gornavs bija uz skatuves, es tikai skraidīju apkārt pa Dailes teātri. Kad paaugos¸ es arī sāku strādāt teātrī. Mans brālis Ansis Gornavs ir Dailes teātra cilvēks, uzvedumu daļas vadītājs. Tētis joprojām strādā teātrī. Taču es gribēju kļūt par jūrnieku, tad kādu brīdi par militārpersonu, tomēr mākslas pasaule mani tā arī nepalaida vaļā. Tagad esmu producents. Strādāju “Izklaides producentu apvienībā 7”, ir arī pašam savs privātais bizness.
Šķiet, ir īstais brīdis paskaidrot lasītājiem, ko tad īsti dara producents un vai šajos laikos ir viegli ieinteresēt cilvēkus apmeklēt izklaides pasākumus.
– Pavisam vienkārši – producents organizē pasākumus. Nereti tas ir darbs no brīža, kad radusies ideja, līdz brīdim, kad pēdējie apmeklētāji dodas projām no kultūras nama, kluba vai estrādes.
Izklaides industrijā saasinās konkurence, pasākumus organizē un piedāvā arvien vairāk kompāniju. Vienlaikus iedzīvotājiem arvien vairāk naudas nepieciešams citām lietām, pārtikas precēm, apģērbiem, komunālajiem maksājumiem. Ieinteresēt publiku atnākt uz pasākumu, koncertu, izrādi nav viegli. Turklāt Latvija ir maza, mākslinieku – mūziķu, dziedātāju, aktieru – loks, kurus iesaistīt pasākumos, arī nav bezgala liels. Tādējādi izplānot projektu, sarunāt tam māksliniekus nav viegli.
Metot lokus gluži kā Mēmele, mūsu saruna atkal neviļus nonāk pie Bauskas. Izklaides jomā pirmais nozīmīgākais pasākums pilskalna estrādē būs tevis producētie, organizēti sezonas atklāšanas svētki. Cik tāls un garš bijis pasākuma ceļš no idejas līdz realizācijai šīs nedēļas nogalē?
– Jā, sākās viss ar ideju – rīkosim pasākumu Bauskā. Pilsētā, kas man tagad kļuvusi tuva, nozīmīga, kurā esmu vai katrās brīvdienās. Domas rīkot koncertu Bauskā uzvirmoja pērnruden. Tālāk iesaistīju arī savu brāli. Nākamais atslēgas vārds bija “kantrimūzika”, jo Bausku var uzskatīt par kantrimūzikas “galvaspilsētu”. Tad bija mākslinieku izvēle, domājām, kuras grupas derētu šāda stila koncertam. Pilsētas estrāde šovasar ir ļoti noslogota, brīva bija teju vai šī vienīgā nedēļas nogale. Tas mūsu iecerei piešķīra vēl vienu niansi – rīkosim sezonas atklāšanas svētkus. Pēc tam sākās mūziķu apzināšana, kuri ir brīvi, kuri aizņemti.
Varbūt izklausās ļoti vienkārši, bet īstenībā tas ir laikietilpīgs, radošs darbs, kas ir tikai viena daļa pasākuma organizēšanas procesā. Ir milzums tehnisko lietu, kuras jāizdomā, jāsaskaņo, jāorganizē. Sākot no afišas idejas izdomāšanas, dizaina izstrādāšanas, nodrukāšanas, pasākuma scenogrāfijas un beidzot ar skatuves uzbūvi, gaismu, skaņu aprīkojumu. Ir jāsaskaņo visu tehnisko darbinieku rīcība, kad, kur, kā kurš atbrauc, kur kas paliek. Gaismu partitūra vispirms jāizstrādā uz papīra, tad jādomā, kā tas vizuāli dabā izskatīsies. Ir jāsaplāno mūziķu mēģinājumu iespējas uz skatuves. Līdztekus visam veidojas koncerta mākslinieciskā koncepcija, kurā jāvieno vēlmes un iespējas. Tad vēl jāorganizē tirgotāji, vieni piedāvās saldumus, citi atspirdzinājumus. Vajadzīga apsardze, biļešu kontrole, šādu lietu uzskaitījums aizņems vairākas lappuses.
Man ir patīkami, ka publika, atnākot uz pasākumu, nodomās – re, cik viss skaisti un gludi rit. Lai cilvēki domā, ka viss ir vienkārši dabūts gatavs. Publikai ir jāatpūšas, jāizklaidējas un nav nemaz jānojauš, cik daudz laika, enerģijas mēs, rīkotāji, esam patērējuši. Ja vakara gaitā viņi ļausies mākslas baudījumam, atpūtīsies un aizmirsīs par ikdienas rūpēm, nogurumu, tad man tas būs vislielākais gandarījums. Tāda nu ir mākslinieka darba sūtība.
***
Viedoklis
Baiba Gornava: “Mičīt”s ir strādīgs un centīgs, viņam ļoti patīk savs darbs. Neesmu redzējusi otru tādu cilvēku, kurš tik ļoti veltītu sevi darbam. Atzīšos, brīžiem tas traucē. Pat atnākot mājās, viņš drīz vien jau ir pie datora un atkal strādā. Neraugoties uz to, mēs ar meitiņu gaidām Mičīti mājās ar nepacietību, uztraucamies par katru pasākumu, kuru viņš organizē. Tajā pašā laikā esam pārliecinātas, ka viņam viss izdosies.
Mičīt”s mani savaldzināja ar savu dziļo dvēseli, kurā mājo gan mākslinieka gars, gan mīt arī praktiska cilvēka iemaņas. Viņam ļoti patīk teātris, un vienlaikus viņš ar sajūsmu ķeras klāt zemes darbiem, priecīgs iet uz mežu sēņot, skalda malku, remontē māju. No viņa es varu mācīties pozitīvo dzīves uztveri.
