Vārds «labdarība» ir kļuvis mazliet nodeldēts. Akcijas, kampaņas kustības, skaļa publicitāte, patoss un pārspīlēta jūtelība šo jēdzienu padara izplūdušu.
Vārds “labdarība” ir kļuvis mazliet nodeldēts. Akcijas, kampaņas kustības, skaļa publicitāte, patoss un pārspīlēta jūtelība šo jēdzienu padara izplūdušu. Vai žests, kad iemetu savu latu ziedojumu kastītē, arī nozīmē labdarību? Drīzāk gan izvairīšanos no tās, lai nomierinātu sirdsapziņu, ka vismaz šādi reaģēju uz palīdzības saucienu. Domāt par šo tematu viņnedēļ mani pamudināja iepazīšanās ar dažādiem cilvēkiem Bruknas Kalna svētību kopienā. Mēs satikāmies dievkalpojumā un vēlāk ilgi sarunājāmies. Neviens no viņiem labdarību pat nepieminēja. Katrs vienkārši atzina, ka noteiktā dzīves mirklī ir atskārtis – palīdzot citiem, var gūt agrāk neizjustu prieku un arī savu dzīvi mainīt uz labu.
Viņi “nemētājas” ar naudu, nedāvina drēbes un pārtiku, bet gan piedāvā savu augsti kvalificētu darbu, neprasot algu. Ravēt dārzus vai krāsot sienas varētu jebkurš, un, protams, palīgi ir vajadzīgi arī šādu uzdevumu veikšanai. Biju izbrīnīta, uzzinot, ka sieviete, kurai pieder grāmatvedības pakalpojumu firma, kopienas otrā mājvietā Kuldīgas rajonā veic smagu, atbildīgu sociālo darbu. “Manā firmā jau nekas nemainās, kad esmu prom. Algotie darbinieki taču turpina strādāt. Mani četri bērni ir pieauguši, pati esmu izdienas pensijā. Man ir divas nopietnas profesijas, liela pieredze un milzīgi enerģijas krājumi. Kur lai es to izmantoju, ja ne palīdzot citiem?” manu izbrīnu kliedē uzņēmīgā sieviete. Pēc sarunas ar viņu sapratu, ka labdarība nav vienas dienas vai pāris nedēļu akcija. Tikai sistemātiska palīdzība iegūst jēgu, kļūstot par svētību citiem un sev.
