Sēņu uzlējumu dabas dziedniecībā lieto pret sāpēm.
Sēņu uzlējumu dabas dziedniecībā lieto pret sāpēm
Tikko lasītu sēņu mērce pavasarī nav nekāds sapnis. Reizēm marta beigās, bet biežāk aprīlī un maija sākumā mežā atrodamas bisītes, lāčpurni un ķēvpupi.
Bisītes aug sausos, smilšainos priežu mežos. Tās ir divus līdz desmit centimetrus garas, ar platu sarkanīgu vai kafijas brūnu cepurīti. Tās daivas ir pieaugušas pie kātiņa, veidojot viļņainas krokas, kas atgādina smadzenes.
Bisītēs ir ļoti indīgs alkaloīds – giromitrīns –, kas vārot nesadalās. Tas notiek vienīgi tad, ja žāvētas sēnes nenoslēgtā traukā glabā pusgadu, stāsta Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele. Kaltētām pavasara bisītēm ir ļoti patīkama garša un smarža, labvēlīga iedarbība uz organismu. Vairākās Eiropas valstīs šīs sēnes uzskata par delikatesi.
Pavasarī skujkoku un jauktajos mežos, kā arī vietās ar augsnes atsegumiem, norās, silu un ceļu malās, kraujās un gravās var meklēt lāčpurnus. Sēnes var atrast arī ugunskura vietās, parkos un pat dārzos, biežāk smilšainā augsnē. Lāčpurni aug lielās grupās un pa vienam, taču ne katru gadu. Tie nogatavojas lēni – divas nedēļas.
Gaišos lapkoku mežos, irdenā, trūdvielām bagātā augsnē, mežmalās, īpaši zem apsēm vai to tuvumā, jau var lūkot ķēvpupus. Tiem nav īpašas smaržas un garšas. Sēnes atgādina uzpirksteni. To cepurītes ir platas, zvanveidīgas un gareniski krokainas. Ķēvpupi ir dzeltenbrūni, dažreiz dzelteni ar brūnu apakšējo malu. To attīstībai īpaši nepieciešams mitrums un siltums. Ja reiz atrasti ķēvpupi, tad arī citus gadus ir vērts tos atkal meklēt tajā pašā vietā.
Sēnes uzturā lietotas jau tālā senatnē. Bada un neražas gados tās palīdzējušas izdzīvot. Arī pirmatnējais cilvēks, kas pārticis lielākoties no zaļumiem un augļiem, ēdis sēnes.
Pēdējā laikā sēnes ierindo svarīgāko uzturlīdzekļu vidū. Ēdamo sēņu vērtību nosaka to ķīmiskais sastāvs: olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, organiskās skābes, pigmenti, sveķi, terpēni, vitamīni un fermenti. Sēnēs ir glikoze, mannīts, arī trehaloze (sēņu cukurs). To taukvielas satur dažādus vitamīnus, ēteriskās eļļas, kā arī citas vielas. Tomēr šādi ēdieni ir grūti sagremojami, īpaši kuņģa, zarnu, aknu un nieru slimniekiem.
Pavasara bisītes izmanto, gatavojot uzlējumu sāpju remdēšanai. To lieto dažādu locītavu slimību, artrīta, artrozes, radikulīta, reimatisma, poliartrīta, osteohondrozes, pēdu piešu, žultspūšļa un aizkuņģa dziedzera iekaisuma gadījumā.
Uzlējumu gatavo no sasmalcinātām kaltētām sēnēm. Aptuveni 100 gramu sēņu aplej ar 150 gramiem degvīna un samaisa. Blīvi aiztaisa trauku. Tur ledusskapī divas nedēļas. Ierīvē ādā sāpošā vietā, ko silti sasedz.
***
viedoklis
Mikoloģe Inita Dāniele, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja:
“Sērijā “Latvijas mazā enciklopēdija” iznākusi mana jaunā grāmata “Latvijas sēnes”. Pavasara sēnes ir ēdamas, bet jābūt uzmanīgiem – šīs sēnes nevajadzētu ēst vairākas dienas no vietas un nekādā gadījumā kopā ar alkoholu.”
***
recepte
Pavasara sēņu mērce
Pavasara sēnes ik gadu var nopirkt tirgū, un daudzi tās lieto uzturā. Agrās sēnes ir kārtīgi jānoskalo un jānovāra. Tās var izmantot mērcei, iesaka kaislīga sēņotāja bārbeliete Sandra Dreijere.
Nepieciešams: 1 kg lāčpurnu (murķeļu) vai bisīšu (ķerveļu), 2 karotes sviesta, 2 karotes skābā krējuma, 1 karote miltu, pipari, virces, sāls.
Sēnes liek aukstā ūdenī, to lēni uzkarsē un piecas līdz desmit minūtes vāra. Tad ūdeni nolej, sēnes noskalo un notecina. Katliņā izkausē sviestu, sacep smalki sagrieztus sīpolus, pielej karstu buljonu vai ūdeni, tik daudz, lai segtu sēnes. Pēc tam katlā ieber sutinātas un smalki sagrieztas sēnes, pieliek sāli un piparus. Mazliet pavāra. Pievieno skābo krējumu, pietumē arī miltus un uzvāra. Ēd ar vārītiem kartupeļiem vai biezputru.
