Ģimenei viss jāizdara.
Ģimenei viss jāizdara
Vecumnieku pagasta “Avotiņu” apkaime nedaudz atgādina Vidzemi – mājas atrodas uzkalniņā, no tām saskatāma gan pašu, gan nomas zeme.
Dzeltenie pieneņu lauki, košais pavasara zaļums, kurā labi izskatījās nelielais ganāmpulks, netieši apstiprināja Vijas Jakuškinas sacīto: “Nespēju iedomāties, ka būtu jādzīvo pilsētā un jāmitinās četrās sienās.”
Pieticība rosina domas
Vecumnieku pagasta lauku attīstības speciāliste Anita Smilškalne, nosaucot bioloģiskās lauksaimniecības praktizētājus, par Jakuškiniem sacīja, ka viņiem raksturīga milzu neatlaidība. Lai cik grūti būtu, darbi rit uz priekšu.
Kopš 1990. gada ģimene dzīvo “Avotiņos”, un lauku lietas ir pašu izzinātas, saprastas, nākotnei iecerētas.
Pievērsties bioloģiskajai saimniekošanai rosinājuši nekas cits kā pieticīgie apstākļi. “Nepietika naudas minerālmēslu pirkšanai, un, īpaši nedomājot, sanāca, ka izmantojam zaļās lauksaimniecības principus. Lasot “Latvijas Avīzi”, “Praktisko Latvieti”, aizvien vairāk uzmanības pievērsu publikācijām par šīm tēmām. Tā radās vēlēšanās oficiāli kļūt par bioloģiskajiem saimniekiem. 39 hektāri mūsu zemes pērn izturēja sertifikācijas prasības. Esam paņēmuši nomā vēl desmit hektāru, šai platībai jāpielāgo pārejas perioda nosacījumi,” tā Vija.
Grūti prognozēt
Vija atradusi no papīru darbiem, bet pašai vien tie ir jāveic. Savulaik Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumā iegūtās zināšanas un darba pieredze bankā ļauj nebaidīties no skaitļu pasaules. Bioloģiskās saimniekošanas dokumentācija nav tik vienkārša, bet tai “Avotiņu” saimniece ir izbūrusies cauri un zina, kādas prasības jāizpilda. Bažas viņai ir par pēkšņiem papildinājumiem, kas parādījušies “Rokasgrāmatā platību maksājumu saņemšanai 2008. gadā”. Pagaidām viņai nav skaidrs, kā uz papīra saliks minimālos ieņēmumus par katru bioloģiskās lauksaimniecības zemes hektāru. Prāvu daļu, 23 hektārus, “Avotiņos” aizņem zālājs, kur nodrošināta bioloģiskā daudzveidība. Šī platība, kas pieguļ Vīksniņas upei, reizi gadā pēc 10. jūlija jānopļauj. Kādi ieņēmumi no tā var būt? “Neko nevar ilgtermiņā prognozēt, tas ir stulbi,” attrauc Vija. Viņa ir izpētījusi platībmaksājumu rokasgrāmatu un aplēsusi, kādu atbalstu iespējams saņemt. Saimniece nenoliedz, ka subsīdijās saņemtā nauda ir tā, kas ļāvusi sagādāt tehniku. Kaut arī tā ir lietota, vīrs Aivars labi pārzina lauku darbiem nepieciešamo. Šajā pavasarī izmēģinās kartupeļu stādāmo agregātu.
Jakuškini raduši paši visu paveikt, palīdz arī bērni. Vecākā meita dzīvo Viesītē, un viņai ir sava saimniecība. Kad Vijai un Aivaram pievienojas vēl sešas rokas, tad darbi sokas. Tā pieņemts, ka ģimenei viss jāizdara.
Neparasts dāvinājums
Vijas mamma meitai uzdāvinājusi piena tiešās tirdzniecības kvotas, un tā “Avotiņos” paplašinājies ganāmpulks. Arī tā uzturēšanā jāievēro bioloģiskās saimniekošanas nosacījumi. Tas neesot apgrūtinoši, jo pašiem arī svarīgi, kādu pārtiku likt galdā. “Avotiņos” audzē kartupeļus, citus dārzeņus. Pietiek pašiem un arī pārdošanai. Var viegli konstatēt atšķirību starp to, kas audzēts un izslaukts “Avotiņos”, kur nodrošināti dabiski apstākļi.
Sētā un laukos vēl daudz darāmā, bet V. Jakuškina par to nesūrojas: “Man patīk tāds ritms –, ko es gribu, to daru. Zinām, ja vairāk izaudzēsim un pārdosim, naudas būs vairāk.
