Tā gadās. Āderes pievelk zibeni.
Tā gadās. Āderes pievelk zibeni
Sen zināma atziņa, ka uz zemes nedrīkst sēdēt, kamēr nav bijis pērkona. Pavasara debesīs ir vieta gan spožai saulei, gan tumšiem negaisa padebešiem. Taču mūsmājās ar pērkonu ir īpašas attiecības.
Izaudzina sargu
Vectēvs stāstīja, ka viņam bērnībā tēvs uzdāvinājis dzeltenrudu suņuku. Tas nosaukts par Ripsi, izaudzināts par kārtīgu mājas sargu, bet vectēvam bijis piekļāvīgāks nekā citiem un to ļoti mīlējis.
Laikam tāpēc, ka tieši Andulis (tā vectēvu saukuši bērnībā) nav ļāvis suni kopš bērnības ikdienā likt pie ķēdes. Tas darīts tikai tajos pavisam retajos brīžos, kad neviena nebija mājās. Tad nu krietni aizskarts savās jūtās un tiesībās, Ripsis nikni rējis un rādījis zobus katram, kas gājis kaut vai pa netālo ceļu. Tā nu svešinieki domājuši, ka Liepnieku mājās pie ķēdes ir īsts asinssuns.
Nojauš likteni
Andulis jau bijis pusaudža gados, kad, kādu dienu makšķerējot upītē, piepeši uznācis pērkona negaiss. Abi ar suni palikuši turpat ūdens tuvumā augošā kārklu pudurī. Taču Ripsis uzvedies savādi – nevis, kā ierasts, turējies saimniekam cieši klāt, bet gluži pretēji, rāvies atstatu un stāvējis upmalas pļavā tieši asajās lietus lāsēs. Piepeši no debesīm nācis tāds grāviens, ka zibens šautra gluži vai acu priekšā izšķīdusi dzirkstelēs. Andulis izbīlī pietupies, uzmetot jaku pāri galvai. Kad atvēris acis, ieraudzījis, ka Ripsis guļ pļavā, bet apkārt tam zāle tāda kā apsvilusi.
Pēc neilga brītiņa lietus mitējies un Andulis skrējis pie sava drauga, kurš, izrādījās, bija miris. Noķertās zivis un zvejas rīki palika turpat upes malā. Saukdams: “Zibens nospēra!”, ar suni uz rokām un raudādams Andulis skrējis uz mājām. Viņam šķitis, ka dzīvnieks jutis savu likteni un sargājis no tā zēnu.
Uz āderēm
Kādus gadus vēlāk šajā pļavā pie upes ganītas govis. No tām vienu negaisa laikā apmēram tajā pašā vietā nospēris zibens, bet gans palicis neskarts, stāsta vectēvs Andrejs. Pēc šī notikuma viņš šajā vietā pļavā iestādījis mežmalā izraktu ozoliņu. Kopš tā laika pagājuši kādi 70 gadi, un tas izaudzis par varenu koku. Tāds, kādu drukā uz pieclatniekiem.
Apakšējos zarus mazdēli vienmēr apzāģēja ap Jāņiem, lai vectēvam uz kapiem aiznestu sveicienus. Šogad pirmā pērkona laikā zibens iespēra tieši ozolā, zem kura, par laimi, tobrīd nebija patvēries neviens makšķernieks. Koka stumbrs pāršķelts gandrīz uz pusēm, un iekšpuse tāda kā apsvilusi. Veci ļaudis runā, ka ozoli labi augot uz āderēm, bet tās savukārt pievelkot zibeni. Vai tā ir taisnība vai ne, bet tā nu dzīvē ir gadījies.
