Kapus kopjam vai postām?
Kapus kopjam vai postām?
Mīlestība uz mums tuvajiem cilvēkiem dzīvo ilgāk nekā viņi paši. Par to liecina Latvijas kapu kalnos stādītie koki. Codes pagasta Butku kapos kādas ģimenes vecvecmāmiņas piemiņai stādītā ozola vairs nav. Uzskatot to par kapa apgānīšanu, tuvinieki vērsušies pret pašvaldību Administratīvajā tiesā.
Kā draugs
“Mana vecvecmāmiņa ir no Vidzemes, lizumniece, kuru tajā pusē joprojām atceras kā vienu no pagasta mīļajām mātēm. Viņai nekad nav trūcis mīļu vārdu, saticības, ap sevi pulcējot labus cilvēkus. Joprojām abonēju “Lizuma Ziņas”, mazā pagasta avīzīti, kurā bija publicēts jauks apraksts par vairākām šīm mīļajām saimes mātēm,” stāsta baušķeniece, kura no mazotnes atceras savu vecvecmāmiņu.
Vecvecmāmiņa uz Zemgali atbrauca līdzi mazmeitas ģimenei. Iznāca tā, ka lizumnieces pēdējā stunda pienāca 1944. gada 14. septembrī. Šis datums Latvijas vēsturē ir pazīstams ar kaujām pie Bauskas, kad to ieņēma krievu armija. Lizete Butku kapos apbedīta bez zārka, jo tos gluži vienkārši nespēja tik daudziem kritušajiem pagatavot.
“Apbedījuma vietā vectēvs 40. gadu beigās iestādīja ozoliņu, kurš gan simboliski auga no manas mīļmāmiņas pīšļiem. Bija ko noņemties, līdz kociņš ieauga. Vairākām mūsu ģimenes paaudzēm kapa vietā stādītais ozols bija mīļš kā draugs.”
Aiz pārpratuma
2006. gada maija sākumā, ar narcišu pušķi aizbraucot uz Butku kapiem, tuviniece apjukusi: “Šķita, ka esmu sajaukusi kapu celiņus un nonākusi citā vietā. Tomēr, tomēr – kapakmens bija mūsējais, vien ozola vietā – celms. Turpat līdzās izmētāti nesen zāģētā stumbra bluķi, kas pēc dažām dienām bija aizvākti.”
Bez liekas kavēšanās viņa devusies meklēt skaidrību par notikušo uz Codes pagastmāju, bet viņas sarūgtinājums un aizvainojums nav ticis saprasts. Uz Codes pagasta pašvaldībai uzrakstītā iesnieguma saņemta atbilde, kurā atzīts, ka “..ozols ticis nozāģēts aiz pārpratuma, neievērojot pagasta zemes pārrauga norādījumus, bet ievērojot kapu pārzines ieteikumu. Pagasta padome, saprotot Jūsu ģimenes morālos pārdzīvojumus sakarā ar kapa vietas izpostīšanu, patiesi atvainojas par nodarīto kaitējumu”. Tā 2006. gada 10. maijā rakstījusi priekšsēdētāja vietniece Ieva Litiņa.
Nav jāsaskaņo
Pirms dažām dienām, atgādinot Ievai Litiņai šo notikumu, viņa atzina, ka tā ir nelabojama kļūme. Acīmredzot kapu sardze tomēr nav bijusi līdzās zāģētājiem, kuri visticamāk bijuši pagaidu algoto darbu veicēji, skaidro Ieva Litiņa.
Tomēr pašvaldība nevar zināt, ko katrā apbedījuma vietā nozīmē koks vai krūms. Ja tam ir īpaša nozīme, kapu sargs par to jābrīdina. Tas šajā gadījumā nav noticis, uzsver Ieva Litiņa.
Šāda pašvaldības nostāja pausta arī paskaidrojumā Administratīvajai rajona tiesai, kur pēc notikušā vērsusies baušķenieku ģimene. Dokumentā atgādināts: “Latvijas Republikas normatīvie akti neparedz koku ciršanas saskaņošanu ar kapsētas teritorijā apbedīto cilvēku piederīgajiem, kā arī neuzliek par pienākumu kapsētas apsaimniekotājam veikt publiskus vai individuālus paziņojumus par šādu darbību veikšanu. Codes pagasta padomei kā kapsētas apsaimniekotājai ir tiesības cirst kokus kapsētas teritorijā bez iepriekšējiem paziņojumiem,” tāpēc nav pamata uzskatīt, ka veiktā darbība aizskāra tuvinieku tiesības, sacīts paskaidrojumā.
Uzliek sodu
Šo gadījumu atgādināju Aivaram Legzdiņam, Valsts vides dienesta (VVD) Jelgavas reģionālās vides pārvaldes inspektoram. Viņš atzīst, ka 2006. gada pavasarī veiktā koku zāģēšana Codes pagasta kapos nebija saskaņota ar VVD un nepamatoti nozāģēti vairāki koki. Tāpēc Codes pašvaldībai uzlikts administratīvais sods Ls 100, kas samaksāts.
Aivars Legzdiņš atgādina, ka no 2006. gada ir spēkā Ministru kabineta noteikumos veiktie grozījumi, kas paredz saskaņot ar VVD arī koku ciršanu kapos. Iepriekš tas nav bijis minēts.
Kā rīkojas citviet? Ceraukstes pagastā ir septiņas kapsētas, to pārzine ir Inita Gilberte. Viņa stāsta: “Kapus kopjam, nevis postām. Ir ne mazums senu apbedījumu, kuros koki un krūmi ir stādīti tieši aizgājēja piemiņai – liepas, ozoli, bērzi. Gadās, ka vējš nolauž zarus vai pašu koku, tad cenšamies to novākt, ja piederīgie paši netiek galā. Zaķīšu kapos ir vecas liepas, regulāri tām apzāģējam zarus, lai nolūzušie kādam neuzkrīt virsū.”
***
Tiesas sēde notikusi 14. maijā, lēmums būs jūnija sākumā.
