Haotiska rakņāšanās iznīcina Latvijas vēsturei nozīmīgu informāciju.
Haotiska rakņāšanās iznīcina Latvijas vēsturei nozīmīgu informāciju
“Šī vieta jāuzskata par stipri apdraudētu. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, šeit bieži ierodas racēji un tiešām vairāki esot atraduši vienu otru lietu.”
“Pēdējā laikā atrastas bronzas spirāles, ķēdītes, riņķi, adatas, dzelzs kapļi, sirpji, šķēpi, tuteņi. No tiem daži atrasti krasta gruvumos, pārējie –, atsedzoties kauliem, tur izdarītos apkārtējo “zelta meklētāju” izrakumos,” šādus un līdzīgus ziņojumus 20. gs. 30. gados saņēma Pieminekļu valde.
Vienlaikus, protams, valdīja aizrautīga interese par Latvijas senvēsturi – tika pierakstītas teikas, ziņots par senlietu atradumiem, iespējamajām senvietām, un nodotas arī pašas senlietas. To darīja gan tādi sabiedrībā pazīstami cilvēki kā, piemēram, dzejnieks Plūdons un tēlnieks M. Zaurs, gan vienkārši ļaudis – skolēni, zemes īpašnieki un laukstrādnieki. “Ziņoju, ka 1938. gada vasarā Mežotnes pilskalna izrakumu laikā kāda laukstrādniece nodevusi akmens cirvi, atrastu Mežotnes pagasta Līgotnēs, un pagodinos šo cirvi nodot Pieminekļu valdei,” šādas pavadvēstules sekoja priekšmetu nodošanai.
Varētu teikt, ka vēsture atkārtojas, ja vien dārgumu mednieki nebūtu apbruņojušies ar metāla meklētājiem un interese par Latvijas vēsturi būtu vismaz tikpat liela.
Atsākas rosīšanās un diskusijas
Iestājoties pavasarim, ar jaunu sparu atsākusies mantraču, kas sevi sauc arī par “melnajiem arheologiem”, rosīšanās un diskusijas par tās apkarošanu. Neatkarīgi no tā, vai rakšanas iemesls ir mantkārība, neapturams meklēšanas azarts vai interese par Latvijas vēsturi, ko neapslāpē ne zināšanas, ne bailes no soda, tā var nodarīt postījumus vai pat iznīcināt arheoloģijas pieminekļus.
Šīs nodarbes kulminācija laikam bija Babrauščinas pilskalna norakšana ar ekskavatoru Krāslavas rajonā, meklējot tajā aprakto zelta karieti. Lieli postījumi nodarīti tādās nozīmīgās senvietās kā Daugmales pilskalns, Aizkraukles pilskalns un senpilsēta, Tērvetes apkārtnē, Sabiles Krievu kapossenkapos, Landzes baznīcas senkapos, Nariņu senkapos Ogres rajonā, Ludzas rajona Odu kalnāsenkapos un citur. Par īpaši apdraudētiem tiek uzskatīti arheoloģiskie objekti Daugavas krastos un Zemgalē. Arī Bauskas rajonā vairākkārt saņemta informācija par mantraču darbošanos Mežotnes pilskalnā, senpilsētā un citur.
Saglabā visu informāciju
Jebkura rakšana ir arheoloģiskā pieminekļa iznīcināšana, arī arheoloģiskā izpēte. Tikai tādā gadījumā, ja to veic kvalificēti arheologi, tiek saglabāta visa informācija un visi atradumi. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ arheologi nebūt nemetas izrakt pilnīgi visu, arī arheoloģiskās izpētes zinātniski nozīmīgos objektos netiek plānotas ar mērķi norakt visu, bet gan iegūt pietiekamu informāciju zinātniskiem pētījumiem, vienlaikus saglabājot pieminekli.
Mantrači meklē senlietas (tādas, kas pašiem šķiet pievilcīgas), nefiksējot to atrašanas vietu, neinformējot par to ne Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, ne kādu zinātnisku iestādi vai muzeju, paši saviem spēkiem un bieži ar apšaubāmām metodēm tās restaurē un pārdod. Un šajā brīdī jau ir iznīcināta gan priekšmetu zinātniskā vērtība, gan acīmredzot ir beigusies laimīgā atradēja interese par vēsturi.
Atkārtošu pirms gada preses konferencē Latvijas Vēstures institūta direktora G. Zemīša minēto piemēru – ja Zemgalē tiek atrasts latgaļu sievietes kaklariņķis ar noplacinātiem galiem un piekariņiem, tas var vedināt uz daudziem svarīgiem secinājumiem par šādu rotu izplatību. Tas var liecināt par piederību latgaļiem un to, ka tā ir sieviešu rota, ka latgaļu sievietes varēja ieprecēties pie zemgaļiem un svešā zemē saglabāja savas rotas. Atradums var palīdzēt skaidrot latviešu tautas veidošanās procesu. Ja šāds priekšmets tiek atrasts un pārdots, tas būtībā nevēsta neko, tikai kļūst par eksotisku nieku kādā kolekcijā, bet sliktākā gadījumā nemākulīgas restaurācijas dēļ iet bojā.
Visi atradumi ir vērtīgi
Arheoloģijas pieminekļa pamatvērtība ir kultūrslānis. Tas ir slānis, kas uzkrājies pieminekļa izmantošanas laikā un ir saglabājis svarīgāko informāciju par to – laiku un apdzīvotības ilgumu, nodarbošanos, uzturā lietoto pārtiku, dzīves vietām, sadzīves priekšmetiem, dažkārt arī notikumiem. Haotiska rakņāšanās šo informāciju iznīcina. Apgalvojumi par to, ka metāla detektori darbojas tikai augsnes virskārtā, gluži neatbilst patiesībai, jo to darbības lauks parasti tomēr ir dziļāks par nosauktajiem 20 centimetriem. Virskārtas biezums dažādos objektos var būt dažāds, un tas nenozīmē, ka arī rakts tiek tikai virskārtā. Turklāt izteikumi, ka augsnes virskārtā nonākušie priekšmeti vairs neinteresē zinātniekus, arī ir apšaubāmi. Savrupatradumiem tāpat var būt liela zinātniska vērtība, ja tie tiek saistīti kontekstā ar konkrētu vietu vai pat plašākiem apkārtnes vēsturiskiem notikumiem. Tie tomēr parasti nav aizklīduši nekur tālu no savas atrašanās vietas un var liecināt par vēl nezināmām senvietām.
Aplaupa un apgāna kapus
Liela daļa Latvijas arheoloģisko pieminekļu ir senkapi un viduslaiku kapsētas, proti, apbedījumi, kuri neatkarīgi no tā, cik seni (no devītā gadu tūkstoša pirms Kristus līdz 18. gadsimtam), un neatkarīgi no tā, ka vairs nav piederīgo, kas tos koptu, nav zaudējuši savu būtību – tās ir kapsētas. Mantu meklēšana kapsētās ir kapu aplaupīšana un apgānīšana.
Par mantraču darbošanos parasti maldina arī zemes īpašniekus, kuriem tiek pateikts, ka šie cilvēki ir, piemēram, no muzeja. Tāpat, starp citu, dara arī citi antikvāru priekšmetu mednieki. Arheoloģisko izpēti drīkst veikt tikai ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rakstveida atļauju, kuras esamību iespējams arī pārbaudīt. Ja cilvēki, kas aprīkoti ar metāla detektoriem un lāpstām, neuzrāda ne darba apliecības, ne šādas atļaujas, tad viņiem arī nav jāatrodas svešā īpašumā.
Visus, kas sastopas savā īpašumā vai jebkur citur, piemēram, pazīstamos arheoloģijas pieminekļos, ar mantu meklētājiem, lūdzu informēt par to Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, tel. 7229272, 3922927, 29481801, vai izsaukt policiju.
***
Uzziņai
“Arheoloģiskie pieminekļi (senvietas, par kurām nozīmīgākā informācija tiek iegūta arheoloģiskajos izrakumos) – senās dzīvesvietas (piemēram, apmetnes, ciemi, pilskalni, ezermītnes, mūra pilis, pilsētu vēsturiskais kultūrslānis, senkapi un to virszemes veidojumi, viduslaiku un agro jauno laiku kapsētas, senās kulta vietas (piemēram, kalni, akmeņi, koki, alas, birzis), senās saimnieciskās darbības vietas (piemēram, ražotņu, agrāro sistēmu vietas), senās kauju, apspriežu, tiesu un pulcēšanās vietas, senie ceļi, militāra rakstura būves, hidrotehniskās būves, nogrimušie kuģi un to kravas. Arheoloģiskie pieminekļi var atrasties zemē, virs zemes vai ūdenī.”
Ministru kabineta 2003. gada 26. augusta noteikumi Nr. 474. “Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu”, 4.1. punkts.
