Atceros nesen izlasītu jauna cilvēka atziņu, ka pēc atgriešanās no misijas kādā trešās pasaules valstī viņš sapratis, cik labi ir dzīvot Latvijā.
Atceros nesen izlasītu jauna cilvēka atziņu, ka pēc atgriešanās no misijas kādā trešās pasaules valstī viņš sapratis, cik labi ir dzīvot Latvijā. Tā ir, ka, iepazīstot pasauli, labāk novērtē savu zemīti. Šo Dzimtenes izjūtu mēs katrs sevī klusi glabājam.
Tagad, gaidot valsts 90. dzimšanas dienu, “Latvijas Avīze” aicina būt līdzdalīgiem, teikt savus sirdsvārdus Latvijai, veidojot vienotības jostu. Man ļoti patīk šī ideja, un tā nav populistiska. “Latvijas Avīze” ir jundījusi latviskumu turēt stipru. Ar piemiņas ziedu upi 25. martā, tautas sēru dienā, pie Brīvības pieminekļa. Ar aptauju par 100 izcilām Latvijas personībām, kurām veltīta respektabla grāmata. Vienotības jostas rakstīšana, manuprāt, ir iekšēja saruna ar sevi un savu zemi pirms valsts jubilejas, ko svinēsim rudenī. Šīs domas, liktas jostā īsos vai garos teikumos, visviens, ir ar savu enerģētiku.
Arī es vēlos aizpildīt vienu jostas gabaliņu, jo sargāju sevī manas dzimtas stipro zaru – Latvijas izjūtu. Viņi to vairs nespēj pasacīt, bet iekšējā balss liek man to izdarīt. Kad tēvs gāja pie bitēm un vēroja, kā tās pilda stropus ar ienesumu, viņš mazās lidones uzrunāja: “Mani zelta zirgi!” Brālis, no meža kopšanas darbiem pārnākdams, apcerīgi sacīja: “Piesnigušie koki ir skaisti kā ābeļziedu laikā.” Brālēns, kādu mēriņu ieņēmis, mēdza skaļi izsaukties: “Tie ir Rākaņi, tie ir Purviņi,”, paužot dzimtās vietas nozīmību.
Man ir viens pasaulē mīļākais Mēmeles līkums. Manī uzstaro kāda rīta stunda, kad saule lec, putni sabalsojas brīnumainā simfonijā. Pēdas mirkst rasā, bet sirdī tāds siltums. Vēl daudz citu, savā zemē izjustu brīnumainu mirkļu kā nekas cits stiprina piederību Latvijai.
