Sestdienas rīts. Smaržo ceriņi, putni pielej apkārtni sauli sveicinošām dziesmām.
Sestdienas rīts. Smaržo ceriņi, putni pielej apkārtni sauli sveicinošām dziesmām. Ko tādā dienā darīt? Ienirt skaļajā, košajā zaļumā, noslēpties puķu dobē, pludmalē vai pļavā un palikt tur līdz vakaram. Romantisks, gadalaikam un apstākļiem piemērots piedāvājums. Taču ir arī kas cits – jāiet skatīties teātri.
Vai tiešām šādā laikā kāds to darīs? Izrādās, notiek arī tā. Pašā pavasara plaukumā, sestdienas rīta košumā Tautas namā sākās divu dienu teātru skates maratons. Šajās dienās ar kolēģiem dažādos laikos noskatījāmies vairākas izrādes. Aktieru spēle – viņu prasmju un talantu līmenim atbilstīga. Jaušama arī centība, vēlme sevi labāk apliecināt žūrijas priekšā.
Skatoties mākslinieku rosīšanos pa skatuvi, pārņēma žēlums. Esmu runājis ar daudziem profesionāliem aktieriem. Visi viņi atzinuši, ka viens no labas izrādes pamatnosacījumiem ir kontakts ar publiku. Rajona teātru skatē Tautas nama lielajā zālē sēž vien trīs žūrijas kundzītes pirmajā rindā, daži radinieki un draugi, pāris nejauši iemaldījušos cilvēku. Pat profesionālam aktierim šādā telpā uzburt mākslas brīnumu noteikti būtu ļoti sarežģīti, bet ko prasīt no šīs jomas entuziastiem?
Man jau šķiet, ka šāda skate ļoti ož pēc kārtējā formālā ķeksīša. Pasākums ir bijis, izrādes nospēlētas, vērtētāji tās redzējuši, viedoklis skaidrs, var rakstīt diplomus.
Bet vai tāda ir teātra mākslas sūtība? Ja reiz nepieciešams izvērtēt aktieru, režisoru veikumu, lai žūrija dodas uz “īstām” izrādēm kolektīviem pierastos spēles laukumos. Lai skatās izrādi vakarā, kad zālē ir publika, aktieriem cits spēles prieks un noskaņojums! Tas, protams, ir sarežģītāk skates organizatoriem, neērtāk arī vērtētājiem.
