Psiholoģe man stāstīja par eksperimentu, ko praktizē darbā ar auditoriju. Dzidra ūdens trauciņā iepilina tintes lāsīti.
Psiholoģe man stāstīja par eksperimentu, ko praktizē darbā ar auditoriju. Dzidra ūdens trauciņā iepilina tintes lāsīti. Dalībnieku uzdevums ir, izmantojot ūdeni, noteiktā laikā panākt, lai trauka saturs atkal kļūtu caurspīdīgs. Tie, kas darbojas ātri un neapdomīgi, šķidrumu tiktāl saduļķo, ka atgūt dzidrumu kļūst neiespējami. Vienīgi ar milzīgu pacietību apveltītie pilina sīkas lāsītes, ne mirkli nezaudējot ticību, ka ūdens tomēr attīrīsies. Lai gan eksperimenta simboliskā jēga ir parādīt, kas notiek ar cilvēka dvēseli sliktu domu un darbību rezultātā, šo stāstu atcerējos pēc pilsētas vakara vidusskolas apmeklējuma.
Sociālā spriedze, kas visus neatkarības gadus ir krājusies, mētājot cilvēkus kā tenisa bumbiņas, nu ir izraisījusi eksploziju. Man vēl nesen šķita, ka vakarskola ir drošs, īslaicīgs patvērums vidēji un labi situētu vecāku palaidnīgajiem bērniem, lai izvairītos no citu skolu augstajām prasībām. Droši vien kādu laiku tā arī bija, bet ne jau tagad. Nepilngadīgs meitēns, kas klejo pa Latviju kā seksa priesteriene, alkohola intoksikācijas apdullināts puika, kurš jānogādā intensīvās terapijas nodaļā, agresīvs pusaudzis, kas kļūst par draudu apkārtējiem – tās ir tikai dažas skolas ikdienas epizodes. Tik smags kontingents mums nekad nav bijis, atzīst iestādes direktore. Lai cik skeptiska būtu sabiedrības un amatpersonu attieksme pret vakara vidusskolu, daudziem dzīves pabērniem tā, iespējams, ir vienīgā vieta, kur pret viņiem izturas cilvēcīgi. Labi saprotu, ka skolu pamatfunkcija ir izglītot, nevis nodrošināt sociālo aprūpi, bet dzīves pamati ir tiktāl sašķobījušies, ka iepriekšējie orientieri sāk zaudēt primāro nozīmi.
